Cāļa gaļa manā virtuvē tā jūtami ienāca, kad mazajām dvīnītēm bija apmēram 8 mēneši, pamazām viņas iepazinās ar pirmo piebarojumu, un vēlāk pie dārzeņiem tika pievienota arī gaļa. Kā pirmo bērna uzturā tad arī iesaka, izvēlēties tītara gaļu, vistas vai cāļa gaļu. Cāļa gaļa, šķiet, pieejama ikvienam, un arī par Putnu Fabriku “Ķekava” ir noteikti dzirdējis katrs. Lasīt tālāk »

Nu, protams, ka Artuss jau ēd pats, galu galā – viņam ir tieši divarpus gadi! Liels džeks!

Vispār jau – ēst pašam, tā ir tāda liela vīra pazīme, vai ne? Un mums, mammām, nereti mazliet paliek skumji, domājot par to, ka drīz jau izaugs un no mammas vairs palīdzība nebūs vajadzīga nevienā jomā.. Bet prieks par katru jaunu bērna panākumu tomēr ir lielāks. Lasīt tālāk »

Visiem zināms, ka bērnu nemaz tik vienkārši nav pabarot: to es negribu, tas man negaršo, neēdīšu.

Patlaban speciālisti uzskata, ka nevajag bērnus piespiest ēst, vienkārši vajag ievērot bērna ēdienkartes veidošanas galvenos principus. Lasīt tālāk »

Vispār jau tas gada vecums ir kā tāds atskaites punkts – “Bērns ir kļuvis vecāks”, kas nozīmē – būs atkal jaunas pārmaiņas, jauni, kopīgi piedzīvojumi, kas būs pilnīgi atšķirīgi no tiem, kas bija pirmajā bērna dzīves gadā.

Pirmo krūzīti es Artusam sāku piedāvāt (snīpīškrūzīti), ap piecu mēnešu vecumu. Izvērtējot lielo piedāvājumu, ko var atrast veikalos, izvēlējos toreiz, atzīšos nekļūdīgi (jo krūze tiek lietota vēl tagad) Avent krūzīti, jo tās snīpītis ir mīksts, un no tās mazais varēja gan sūkt, gan arī dzert. Tiesa, kā mācību krūzīte vislabāk noderēja no Vācijas atsūtītā Nuby krūzīte, no kuras varēja vienīgi zīst, un to apgāžot, šķidrums ne pilīte netecēja ārā. Bet esam tikuši pie 2 Nuby krūzēm un neviena no tām nekalpoja ilgāk par 2 mēnešiem, snīpi mazais sakoda un tas saplīsa tā, ka no tā ūdens nevis tecēja, bet gāzās ārā.  Lasīt tālāk »

Tā kā mans mazais ēd gandrīz visu, tādas visvislabākās ēdiena receptes, gluži vienkārši nav.

Galvenais, es cenšos bagātināt bērna uzturu ar visu viņam nepieciešamo. Netaisu ēdienu vienveidīgi. Ēdienu gatavoju ar prieku un mierīgā atmosfērā, ticiet – tas palīdz sasniegt labu rezultātu.

Lasīt tālāk »

Artuss papildēdienu nogaršoja, kad bija 7 mēnešus vecs.

Visu uzsākām pamazām – sākām ar pusdienu ēdienreizi, vēlāk mazais iepazinās arī ar launagu, un nepagāja ilgs laiks, kad tika arī pie brokastīm un vakariņām. Jau tad, kad bija iepazinis vien 2 ēdienreizes, mazais krūts pieniņu ēda krietni mazāk, arī neizrādīja sevišķu vēlmi pēc tā. Godīgi sakot, es no tā brīža ļoti vienmēr biju baidījusies – kā būs, vai neatteiksies pavisam, vai nezudīs tā burvīgā saikne starp mums, ko vienoja krūts barošana?! Bet nē. Nekas tāds nebija, nejūtos sarūgtināta. Gluži otrādi – mūsu dienas paiet vēl interesantāk, gatavoju visu Artusam pati, Artuss iepazīstas ar dažādu garšu pasauli. Līdz šim, tfu,tfu, tfu – ļoti veiksmīgi. Protams, jāņem vērā, ka viņam, tāpat kā pieaugušajam, var būt dienas, kad ēd mazāk, var būt dienas, kad ēd vairāk. Vienu dienu ēd to pašu, ko vakar, citu dienu – nē. Bet ar to jārēķinās. Lasīt tālāk »

Nu jau veselas 3 nedēļas Artuss pamazām tika iepazīstināts ar dārzeņiem, ko ēda pusdienu reizē. Gan gatavoju tos pa vienam, gan kombinējot, bet visu darīju uzmanīgi un ar mēru, skatoties, pētot, vērojot, pakāpeniski (būs alerģija, vai nebūs, ēdīs, vai neēdīs?!utml). Paēdis piebarojumu, Artuss vienmēr uzreiz vēl uzēda pa virsu mammas pieniņu. Lasīt tālāk »

Kā jau minēju – zināju, ka sāksim ar dārzeņiem :)

No laukiem tika atvests ķirbis, vakarā abi ar vīru to nomazgājām, izķidājām, sadalījām, sagriezām gabaliņos, salikām mazos maisiņos saldētavā.

Pusdienas – pirmā piebarojuma ēdienreize.

Tā kā lasīju, ka vislabākais laiks „eksperimentiem ar piebarošanu” ir pusdienlaiks, kad mazais ir izčučējies, apmierināts, tad stundu pirms pusdienu ēdienreizes sagatavoju ķirbīti. Lasīt tālāk »

Artusam bija tieši septiņi mēneši. Sākās astotais.

Vienu vakaru ēdam vakariņas, šis arī blakus galdam sēž savā krēsliņā, sāk dusmoties –  met pa gaisu savas mantas, liekam priekšā kaut ko citu, atkal aizmet, dusmojas, rokas stiepj uz mūsu kartupeļu pankūku pusi un raud, nodomāju – ne jau ēst grib, vienkārši grib to, kas ir mums (kā, piemēram, to pašu datoru, ko mēs lietojam, telefonu, pa kuru sarunājamies, TV pulti utml.), nezināju vairs, kā nomierināt, jo it kā ēdis jau pirms stundas bija, tātad – ar krūti „mierināt” nesteigšos. Lasīt tālāk »