Par šo vēlējos dzirdēt arī citu vecāku, topošo, jauno, esošo māmiņu viedokļus jau laiciņu atpakaļ. Patiesībā, doma galvā iepeldēja jau dvīnīšu gaidību laikā, kad bieži vien daudz kur klejoja teju par katru kādas dzemdību iestādes “slikto ārstu/medmāsu/ginekologu/vecmāti/anesteziologu”. Bet nesen, sarunā ar draudzeni, kuras mamma ir ginekoloģe, kas arī pieņem dzemdības, un sarunas turpinājumā ar man tuvu cilvēku, kas arī ir ne tikai paviesojies dzemdību zālē, lai sagaidītu savu bērniņu, bet arī palīdzētu bērniņus sagaidīt citiem, jutos mazliet apbēdināta par to, kāda tendence ir vērojama patlaban. Lasīt tālāk »

Daudzbērnu vecākiem, visdrīzāk, vismaz vienu no 3+ bērniem ir izdevies sagaidīt kopā kā pārim. Ir taču, vai ne? Pirmos bērniņus es sagaidīju viena, jo tā vēlējos. Bija bail no partnera panikas, bailēm, uztraukuma par to, ka fiziski palīdzēt man nevar un arī sāpes atvieglot taču nevar. Lasīt tālāk »

Arī man par pirmajām dzemdībām ir saglabājušās šādas tādas ne visai patīkamas atmiņas, un bija laiks, kad tiešām iekšēji sevi nicināju ar to, ko dzirdēju toreiz – es nemāku spiest, es daru pāri savam bērnam.. Rezultātā tika pat uzsvērts, ka nevis es pati piedzemdēju, bet manā vietā izspieda vecmāte, kas gūlās man uz vēdera. Sajūtas nepatīkamas, nemaz nemotivē un pat neraisa pozitīvas emocijas, vien grauj pašvērtējumu. Bet uz dēliņa piedzimšanas brīdi es kaut kā saņēmos un uz jautājumu – vai vispār gribēšu vēl bērnus (par spīti tiešām lielajam šuvju skaitam un tam, ka bija šādas tādas komplikācijas vēl 10 mēnešus pēc dzemdībām), es pārliecinoši atbildēju, ka jā – gribēšu. Un jau toreiz teicu – vismaz 3 gribēšu. Sapnis ir piepildījies, un uz otrajām dzemdībām es jau biju gudrāka, vispirms sagatavojot sevi tādiem nepatīkamiem brīžiem emocionāli, noticot sev. Lasīt tālāk »

Te ir iespējams redzēt mūsu dzemdības video formātā. Lasīt tālāk »

13.jūlija pēcpusdienā, kad mājās viss jau bija daudzmaz apkopts pēc nu jau vecākās meitas Marisas trīs gadu dzimšanas dienas svinībām, nolēmu piecelties no gultas un vismaz salocīt izmazgāto veļu. Galu galā, veļas mašīnā mazgājās drēbes, kas gaidīja savu iekārtošanās brīdi dzemdību somā. Un tā kā pati jutos apbrīnojami labi, biju jau samierinājusies, ka meitiņas ieradīsies ātrāk – 37.-38.grūtniecības nedēļā, noteiktā dienā, noteiktā laikā, mierīgu sirdi piecēlos un sāku locīt drēbes. Nekas neliecināja par to, ka tieši šī diena varētu būt tā, kad satiksim savas mazās princesītes.

Lasīt tālāk »

Svētdiena atnāca ar lieliskām ziņām: mūsu ģimene sagaidījusi Andretu un Adriju!

Lasīt tālāk »

Dzemdības. Pašas pirmās. Un vai man bail? Nē. Bail no sāpēm. Arī nē. Es zināju – sāpēs. Bet tās man deva milzumdaudz pieredzes un emociju. Lasīt tālāk »

Katra mēs zinām, ka dzemdības tas ir ne tikai laimes brīdis, kad mēs beidzot tiekamies ar savu lolojumu/lolojumiem, bet tas ir arī grūts darbiņš, kas nodara ne mazums sāpīgu izjūtu.

 

Citai palaimējas tikt sveikā cauri bez šuvēm, citai dzemdības ir pietiekami emocionāli liels pārdzīvojums, lai pēc tām, savu apziņu par piedzīvoto, mocītu vēl ilgi, citai atkal pēc dzemdībām jācīnās ar attiecīgās vietas sadzīšanas procesu. Citām komplikācijas pēc dzemdībām.. Lai tur vai kā, mums visām tomēr pats galvenais tajā visā ir – bērniņš taču ir vesels, un viņa dēļ iesim cauri jebkam, vai ne? Lasīt tālāk »

Patiesībā jāsāk ar sasveicināšanos! Čau Jums visām! :) Esam ar meitiņu mājās, un nu esmu gatava padalīties savos dzemdību iespaidos.


Pēc dzemdībām ar Artusu nolēmu par tām pārāk nevienam nestāstīt, jo negāja viegli, negāja tā, kā cerēts, turklāt bija nežēlīgi daudz plīsumu, un vēl 10 mēnešus pēc dzemdībām nokārtošanās tualetē bija briesmīga, jo dibens un attiecīgā vieta vēl plīsa un asiņoja, ko tik es nelietoju, lai ar to visu cīnītos.. Bet tas mani nebiedēja tikt pie vēl viena bērniņa. Lasīt tālāk »