Kad Adrija un Andreta piedzima, man nebija ne mazāko šaubu, par spīti visām grūtībām, es viņas ēdināšu ar krūti. Ar vecākajiem bērniem jau izbaudīju, kā tas ir – cīnīties ar piena sastrēgumiem, zilumiem uz krūtīm, nepareizu krūts satvērienu un asiņojošiem krūšu galiem tā rezultātā, tad tagad izbaudīju visu šo un vēl vairāk – veselas 3 reizes bija arī mastīts. Bet es nepadevos, mēs kopā tikām galā. Un es varu būt lepna par to, ka es savu centību neaizēnoju ar nespēku un izmisumu, es vienkārši zināju, ka viss ir iespējams, ir tikai jāpieturas pie rezultāta galvā, un jāķeras pie darbiem dzīvē. Liels atbalsts tajā visā, saprotams, bija arī mans vīrs, kurš mazās pa vienai man padeva jau slimnīcā pēc dzemdībām uz ēdināšanu. Lasīt tālāk »

Par šo vēlējos dzirdēt arī citu vecāku, topošo, jauno, esošo māmiņu viedokļus jau laiciņu atpakaļ. Patiesībā, doma galvā iepeldēja jau dvīnīšu gaidību laikā, kad bieži vien daudz kur klejoja teju par katru kādas dzemdību iestādes “slikto ārstu/medmāsu/ginekologu/vecmāti/anesteziologu”. Bet nesen, sarunā ar draudzeni, kuras mamma ir ginekoloģe, kas arī pieņem dzemdības, un sarunas turpinājumā ar man tuvu cilvēku, kas arī ir ne tikai paviesojies dzemdību zālē, lai sagaidītu savu bērniņu, bet arī palīdzētu bērniņus sagaidīt citiem, jutos mazliet apbēdināta par to, kāda tendence ir vērojama patlaban. Lasīt tālāk »

Daudzbērnu vecākiem, visdrīzāk, vismaz vienu no 3+ bērniem ir izdevies sagaidīt kopā kā pārim. Ir taču, vai ne? Pirmos bērniņus es sagaidīju viena, jo tā vēlējos. Bija bail no partnera panikas, bailēm, uztraukuma par to, ka fiziski palīdzēt man nevar un arī sāpes atvieglot taču nevar. Lasīt tālāk »

Arī man par pirmajām dzemdībām ir saglabājušās šādas tādas ne visai patīkamas atmiņas, un bija laiks, kad tiešām iekšēji sevi nicināju ar to, ko dzirdēju toreiz – es nemāku spiest, es daru pāri savam bērnam.. Rezultātā tika pat uzsvērts, ka nevis es pati piedzemdēju, bet manā vietā izspieda vecmāte, kas gūlās man uz vēdera. Sajūtas nepatīkamas, nemaz nemotivē un pat neraisa pozitīvas emocijas, vien grauj pašvērtējumu. Bet uz dēliņa piedzimšanas brīdi es kaut kā saņēmos un uz jautājumu – vai vispār gribēšu vēl bērnus (par spīti tiešām lielajam šuvju skaitam un tam, ka bija šādas tādas komplikācijas vēl 10 mēnešus pēc dzemdībām), es pārliecinoši atbildēju, ka jā – gribēšu. Un jau toreiz teicu – vismaz 3 gribēšu. Sapnis ir piepildījies, un uz otrajām dzemdībām es jau biju gudrāka, vispirms sagatavojot sevi tādiem nepatīkamiem brīžiem emocionāli, noticot sev. Lasīt tālāk »

Nu lūk, ar to saskāros jau pirmajā krūts zīdīšanas pieredzē, kad ēdināju ar krūts pienu Artusu. Protams, bija šoks, visam pa vidu vēl neziņa par pilnīgi visu, ko var darīt lietas labā un bija tā, ka nevis iepriekš zināju, ko darīt, ja tā notiek, bet bija jāmeklē informācija steidzīgi, jo nebiju tam sagatavojusies iepriekš, bija jāmeklē tūlītējs risinājums.

Attiecīgi, tā kā pieredze man šajā ziņā jau bija, zināju, ka mastītu uzveikšu arī šajā reizē.

Lasīt tālāk »

Te ir iespējams redzēt mūsu dzemdības video formātā. Lasīt tālāk »

Karstums un kolikas ir nomocījuši manas meitenes un arī mani. Viņām esmu vajadzīga visas 24 stundas, un atpūsties sanāk maz. Bet šoreiz nestāstīšu vēl par to. Šoreiz vairāk par to, ka vajadzība iziet no mājas arī vienai, par spīti tam, ka meitiņas vēl mazas, tomēr pastāv. Lasīt tālāk »

13.jūlija pēcpusdienā, kad mājās viss jau bija daudzmaz apkopts pēc nu jau vecākās meitas Marisas trīs gadu dzimšanas dienas svinībām, nolēmu piecelties no gultas un vismaz salocīt izmazgāto veļu. Galu galā, veļas mašīnā mazgājās drēbes, kas gaidīja savu iekārtošanās brīdi dzemdību somā. Un tā kā pati jutos apbrīnojami labi, biju jau samierinājusies, ka meitiņas ieradīsies ātrāk – 37.-38.grūtniecības nedēļā, noteiktā dienā, noteiktā laikā, mierīgu sirdi piecēlos un sāku locīt drēbes. Nekas neliecināja par to, ka tieši šī diena varētu būt tā, kad satiksim savas mazās princesītes.

Lasīt tālāk »

Svētdiena atnāca ar lieliskām ziņām: mūsu ģimene sagaidījusi Andretu un Adriju!

Lasīt tālāk »

“Zīdīšana ir iemaņas, ko mācās. Tas nenotiek instinktīvi.” ar šādiem vārdiem iesākās lekcija jeb nodarbība pie Sandras Lases, Tukumā, “Sajūtu lādē”.

Lasīt tālāk »