Nedēļas sākumā lasīju vienu, jāsaka, interesantu rakstu la.lv portālā, kur savos padomos dalījās 8 bērnu tēvs. Runa bija vairāk par attiecībām, un to, kā tās mainās, kad ģimenē ienāk vēl viens bērniņš. Bet bija arī lietas, ko paķēru sev. Lasīt tālāk »

Šūpuļdziesmu vēsture iestiepjas patiešām senā pagātnē, un agrāk tas bija veids, kā ne tikai bērnu nomierināt, bet arī ar viņu satuvināties. Gan padomju laiku filmās bērniem pirms miega dzied, kā redzams, gan arī mums pašiem bērnībā mammas dziedājušas. Lasīt tālāk »

Lūdzu, vēl viens stāsts par to, kā NEVAJAG bērnu sodīt – ar žagaru nedrīkst pat biedēt, tā esot emocionāla vardarbība. Pagaidiet, es pastāstīšu savu pieredzi mazliet! Artuss, mazs būdams darīja maz blēņu, ir vien dažas reizes patiešām un godīgi, dabūjis pa dibenu. Pamatā sods bija – kaktiņš vai došanās uz citu istabu vienam pašam apdomāt savu rīcību. Nākt pie manis drīkstēja tad, kad ir gatavs izrunāt situāciju, atvainoties, un tātad tad, kad būs izpratis, kas viņa rīcībā vai sakāmajā bijis greizs.

Lasīt tālāk »

Šis blogs, patiesībā, ir kā izrunāšanās pašai ar sevi. Atziņas un pārdomas. Lasīt tālāk »

Mūsu teiktajam ikdienā ir liela nozīme – vienalga, vai otram pasakam kaut ko prieka, mīlestības un sirsnības vadīti, vai arī dusmās. Sevišķi atmiņā paliek tās reizes, kas ieduras sirdī. Dažkārt mēs, pieaugušie, esam tie, kas aizmirst, cik ļoti bērnībā sāp. Un, ja nav ģimenes atbalsta un uzmundrinājuma, bērnam ir grūti augt par individualitāti, kas būtu par savām spējām pārliecināta. Lasīt tālāk »

Kad ir apriebušās ik dienu norautās tapetes, un grūti pasmaidīt pat pēc neskaitāmās rotaļlietu savākšanas reizes.. Kad ir grūti pateikt – es esmu laimīga, patiešām, es zinu – ir jāsaņemas pārmaiņām. Es pašlaik plašāk nevēlos runāt par to, jo pienāks reize, kad uzdrošināšos pieminēt konkrētas ārstu diagnozes, kas radušās fiziska un emocionāla noguruma rezultātā, bet šī ir tā reize, kad vēlos izveidot pati savu projektu. Projektu, kas aicinātu aizdomāties, cik ļoti svarīgi, nozīmīgi ir dzīves sīkumi, kas ne tikai vairo pozitīvo domāšanu, bet dāvā priecīgus mirkļus kopā ar bērniem. Lasīt tālāk »

Kad kāds lasa manus blogus, skatās manas bildes, vai nereti pat satiek mani uz ielas un saka – “Es tevi apbrīnoju, ak tu laimīgā”, man vienmēr gribas teikt – nav jau tā, ka ir tikai viss ūber-super! Nu nav tā. Kā es tieku galā? Es sev saku, ka man ir jātiek galā, un vispār – es arī ne vienmēr tieku galā. Reizēm sēžu ar nodurtu galvu un raudu.. Bet zinu, ka tā gadās mums ikkatram. Dzīvē ir tā: ir labāki, priecīgāki brīži, un ir ne tik jauki. Es nekad to neesmu noliegusi. Lasīt tālāk »

Man agrāk likās, ja pienākumi netiek dalīti uz pusēm pilnībā, tad tas nav godīgi. Bet vispār, vienam otru būtu jāpapildina, nebūtu jābūt tā, ka kādam aizvainojums un rūgtums krājas tāpēc, ka viņš dara vairāk, kā otrs. Jāpanāk solīti pretī vai arī – sadalām pienākumus, es daru šo, tu dari to. Lasīt tālāk »

Mani var saukt par vecmodīgu, bet, ja vien mani kaut kas aizķer un brīvs brīdis, man gribas padalīties emocijās, un šajā reizē sentimentu izraisīja stāsts par filmu, ko es patiešām jau kopš bērnības skatos katru gadu. Gadu no gada Līgo svētkos vai Jāņos tiek skatīts “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, un jāsaka – katru gadu es šajā filmā atrodu pati priekš sevis ko jaunu, jaunas atziņas, iespaidus ieskaitot. Šķiet, filma ir kā stāsts par mums – vienkāršajiem latviešiem, un tāpēc – katrs no mums tajā var atrast arī sevi, raugoties uz tēliem. Katram no mums saistās kādas interesantas atmiņas, kas atgādina filmā piedzīvoto, un nereti viens otru pātraucam, skatoties filmu, jo tas vai tas liekas humoristisks, vēl kaut kas pamanīts citā gaismā.

Lasīt tālāk »

Pēdējā laikā aizvien biežāk gan internetā, gan TV ziņās uzzinām par šausminošiem vardarbības gadījumiem, kuros cietēji ir tieši bērni. Patiesībā, nekad neviens no mums nevar būt pasargāts no šādiem gadījumiem par visiem 100%, un tomēr, es esmu par to, ka ar bērniem tiek runāts par tādām lietām. Lasīt tālāk »