;

Kā “palaist” vaļā mirušo?

25.02.2017. Autors:

Pagājuši jau vairāk kā divi gadi, bet es reizēm pie sevis domāju – kā likt pašai savu omi mierā? Es visu šo laiku nebiju gatava pat īsti un atklāti par to runāt. Kā tāds sasalušās stirnas efekts. Stāvi. Jūti. Un klusē. Kāpēc gan vispār lai ar kādu es par to runātu? Šķiet, katram pašam sava – problēmu pilnā pasaule. Un manai dzīvei reāli atbilst visbiežāk teiciens par vairāk kā 80% cilvēku, kam manas problēmas ir “pie kājas” un pārējiem teju 20% cilvēku, kam šīs problēmas, iespējams, sagādā vēlmi ielikt ķeksīti savā blociņā ar nosaukumu “Lietas, kas man sagādā gandarījumu”. Paliek vien pāris procentu cilvēku, kam varētu no sirds būt interesants stāsts kā šis (un vēl vairāki no manas dzīves).

Agrāk šajos pāris procentos vienmēr varēju iekļaut tieši savu omi. Viņa man zvanīja, kad Artuss naktī nesen bija piedzimis. Es viņai – nākošajā rītā, lai pastāstītu, kā jūtos. Pirmais dēla zobiņš, strīdi ģimenē, prieks un laime ģimenē. Marisa, dvīnītes… Starp mums valdīja uzticēšanās. Pusaudžu gados ne omes, ne mammas, pārsvarā, nav tās, kam zvanām, ja “ir problēmas ar puisi/atzīmēm/pasniedzēju/draugu/draudzeni utt.”. Bet vēlāk, kad esam iemācījušās novērtēt pieaugušā dzīves sasodītos smalkumus, saprotam  – tieši ģimene ir tā, kas tevi pieņem un mīl tādu, kāds esi.

Pēc Artusa dzimšanas mana dzīve apmeta kārtīgu kūleni draugu un draudzeņu lokā. Vispār jau jāatzīst – ar draudzenēm ir vispār gājis, kā pa kalniem. Un arī tagad, uz vienas rokas pirkstiem varu saskaitīt tādas, kam pati piezvanu vai, kas pašas piezvana – aptuveni reizi mēnesī. Es ar omi sazvanījos reizi divās dienās. Parunāt. Paraudāt. Pasmieties. Pa…

Līdz ar omes aiziešanu no manas dzīves, šķiet, aizgāja manas ģimenes lielākā daļa, jo – kas gan vispār ir mana ģimene? Ģimene taču, pēc dažādām tautas medicīnas definīcijām, ir vieta, kurā iegūsti teju dziedniecisku spēku, kas saistīts ar pieķeršanās sajūtu, mīlestību un bla bla bla. Kur ir tā mīlestība TAGAD? Kur viņa bija vakar? Pirms gada?

Omes bēru dienā es sapratu – man nebūs īsti, kam piezvanīt, lai pastāstītu “par katru sīkumu” (kas man nav sīkums), kas kā tracinoša bite iedzeļ sirdī. Un nav jau arī. Es reizēm apskaužu savu vīru, labā nozīmē, – viņam ir fantastiska mamma: pieņem viņu ar visām viņa pozitīvajām un negatīvajām īpašībām; mīl viņu no visas sirds; interesējas par viņu – no visas sirds un atklāti. Piezvana. Apjautājas. Es esmu viena kā sūda eirocents. Tāda ir sajūta. Lai gan jā – daudz ko uzticu arī vīra mammai. Ne tikai tāpēc, ka viņa pēc būtības ir foršs cilvēks, bet arī tāpēc, ka man nav sajūtas, ka ar vēl kādu tā kādreiz būs, kā ar omi..

Es šodien saņēmos un vīram pajautāju, vai arī viņš manu omi kādreiz ir redzējis sapņos. Es redzu bieži. Viņš nav redzējis vispār. Uz to viņš atzina to pašu, ko bēdīgi slavenie “Ekstrasensu cīņu” dalībnieki – tas, ka es par mirušo bieži domājot dienā, atspoguļojas sapņos, un neļaujot mirušajam mierīgi atpūsties tur, kur viņam būtu jābūt. Viņš esot kā iestrēdzis starp divām pasaulēm.

Bet, kā lai es par viņu nedomāju? Tāpat kā devītajā klasē, kad beidzot prātā sāku pieņemties, tāpat arī tagad – ir vēlme, lai ar mani lepojas, novērtē. Un gribas, lai to dara mans līdzcilvēks. Cilvēks, kas visvairāk manī ieguldījis. Ne tikai stingrību, bet arī labestību.

Man esot jāļauj aiziet. Kā? Gribēt aizmirst sev TIK tuvu cilvēku man nozīmē teju to pašu, ko gribēt no visas sirds aklās zarnas operāciju bez anestēzijas. Tas nav iespējams.

Un tā es eju un domāju par viņu. Raugoties debesīs. Raugoties bērnu izaugsmē, blēņās, smaidos un sasniegumos. Raugoties savās problēmās, reizēm arī asarās. Raugoties vietējā avīzē ar savu bildi pirmajā lapā. Raugoties TV ekrānos, un atceroties, kā viņa man zvanīja pēc dvīnīšu dzimšanas noskatīšanās.

Reizēs, kad man iet visgrūtāk, emocionāli vissmagāk, ir sajūta, ka man bez viņas nav NEVIENA. Man gribētos, lai mans brālis vismaz šo vietu aizpildītu. No sirds. Bet ar varu un mākslīgi nekas nav izdarāms un sasniedzams.

Tāpēc atkal un atkal atgriežos pie atmiņām, domām, pie kratošā pirksta sajūtas reizēs, kad kļūdos; pie uzticamā pleca sajūtas reizēs, kad asaras neapstājas ne pie kūpošas cigaretes, ne pie vīna glāzes. Atgriežos pie viņas.

Neticami, es neesmu sajukusi prātā, un reiz domāju – varbūt man viņai jāuzraksta vēstule, un pašai tā jānoglabā: ar visiem maniem paldies par to, ko viņa manī ieguldījusi; ar atmiņām un visu pārējo. Varbūt tāda jāļauj izlasīt “nākamajam tuvākajam cilvēkam”, kas šo varētu saprast. Varbūt viņas dzīvesbiedrs. Varbūt mans brālis. Es nezinu.

Bet viss šis man neliek mieru jau vairāk kā divus gadus. Ir situācijas, kurās ceru, ka viņa manī raugas un lepojas, un pat domās viņu uzrunāju. Un ir situācijas, kad domās pie sevis viņai saku – “tu redzi, tev bija taisnība, es kļūdījos, lai gan tu man reiz mācīji tā un tā rīkoties…”.

Inga

Pievienot komentāru