;

“Ainars Virga. Pēdējais LĪVS”- grāmata, ko “aprīt”

23.02.2017. Autors:

Kad izlasīju šo grāmatu par fantastisko Latvijas roka leģendu, ģitāristu Ainaru Virgu, man to bija pat žēl nest atpakaļ uz bibliotēku. Grāmata ir “pavisam svaiga”- pagājušā gadā izdota, un skaidri zināju, ka to noteikti izlasīšu.

Kā vēsta izdevniecība “Santa”, grāmata ir stāsts par Ainaru Virgu – rokmūziķi, izcilu ģitāristu, tautas dzīvības dziesmas “Dzimtā valoda”, kas 2011.gadā televīzijas skatītāju balsojumā tika atzīta par latviešu “Zelta dziesmu”, autoru. Par cilvēku ar dramatisku likteni, kas pēc kritieniem vienmēr ir spējis piecelties. Par cilvēku, kas prot mīlēt un kuru mīl…

Šī grāmata ir labākais apliecinājums tam, ka “Līvi ir mūžam dzīvi”, jo man kaut kā vienmēr bijusi sajūta, ka Līvi sākas tieši ar ģitāristu Ainaru Virgu, lai gan zināju, ka leģendārā ģitārista priekšgājējs “Līvos” bija Fēlikss Ķiģelis, kas 1985.gadā traģiski gājis bojā. Tas, droši vien tāpēc, ka tieši Ainara Virgas “Līvu” laikā radītas tās spēcīgākās dziesmas. 

Lai gan, protams, katram savs, un to es saku pilnīgi droši, jo jau no bērnības atceros, ka mana ome “Līvus” vispār sauca par tādu māžošanos un ķērkšanu uz skatuves. Man, pilnīgi pretēji, galu galā, “Līvi” ir ne tikai kā Liepājas, bet arī Latvijas zīmogs ne tikai ar “Dzimto valodu”, bet arī ar “Dzelzgriezēju” un pat “Eglīti”. Patika, kā grāmatā bija aprakstīta “Līvu” došanās pie modes mākslinieces Elitas Patmalnieces, kas Rīgas Modēs šuva “Līviem” baltos uzvalkus, kuros viņi, kā reiz, dziedāja savu “Eglīti”.

Grāmatā ir ārkārtīgi daudz mūzikas, šķiet, ka tā skan cauri visām lapām, jo arī katras nodaļas nosaukums ir dzejas rindas, kas kalpojušas par vārdiem kādai “Līvu” dziesmai. Tu lasi šīs rindas, un galvā jau skan dziesmas melodija. Nedomāju, ka katra grāmata spēj panākt tādu efektu.

Tāpat grāmatā ir daudz atmiņu par Ainara Virgas un viņa brāļa Daiņa bērnību, kurā vecāki Biruta un Ivars vienmēr bijuši stingri, un tomēr, dzīvojuši saticīgi. Lasot par viņu bērnību, jāatzīst, ka grāmatas autorei Līgai Blaua izdevies caur intervijām panākt apvāršņa rašanās sajūtu. Es tā saucu brīžus, kuros lasu par vietām, kurās, visdrīzāk, neesmu bijusi, bet pavisam skaidri jau redzu šīs vietas bildē un pat jūtu šo vietu smaržu. Es šaubos, ka būtu bijusi tieši “uz Ūliha un Peldu ielas stūra” Liepājā, lai gan Liepājā ir būts, bet lasot tāda sajūta radās. Kāpēc pieminu šo vietu? Tā ir vieta, kurā uzaugušas mūsu roka leģendas ar Ainaru Virgu priekšgalā. Un tāds nosaukums ir “Liepājas brāļu” dziesmai, ko reiz kopā ar brāli arī dziedājis Ainars Virga.

Grāmata nav tikai stāsts par to, kā viņš nokļuva “Līvu” sastāvā, kādas slavas virsotnes un kādi dzīves kritieni tika izbaudīti. Tas ir stāsts par cilvēka spēcīgo, nesalaužamo garu, kas viņam palīdzējis atzīt pieļautās kļūdas, un tomēr pacelt galvu, lai ietu tālāk un atkal radītu, darītu, dzīvotu.

Lasot radās iespaids, ka tikai radot, Virga spēj patiesi baudīt dzīvi un dzīvot. Jo arī tad, kad Amerikā pabūts, un arī tad, kad “Līvu” vairs nav, un arī tad, kad piedzīvota kolēģu aiziešana no dzīves un brāļa zaudējums, viņā mostas caur cerībām trausls stariņš. Ārējais, cietais, varbūt pat reizēm stingais rokera tēls ar mazkustīgajiem sejas vaibstiem un īsajām atbildēm uz jautājumiem, patiesībā, ir kā gars, kurā mājo emociju virpulis. Īsts, dzīvs cilvēks, varbūt pat ar vairāk jūtām, kā citiem, no kurām tās gribētos izspiest ar varu.

Tas ir stāsts par to, kā rodas ģimenes, kā tās pazudina alkohola posts (un ne tikai). Tas ir stāsts par to, kā mūziķis spēj iemācīties sadarboties ar medicīnas speciālistiem, uzticot viņiem to dārgāko – savu veselību. Tas ir stāsts par to, kā un cik ļoti viņu mīl apkārtējie. Vienkārši, bez nosodījuma. Par to, ka viņš IR. Jo viņa būšana vien jau ir notikums. Tas ir stāsts par atdzimšanu un jaunu projektu, lietu un emociju rašanos.

 

Neskaitāms daudzums Latvijā populāru personību atmiņu, saistībā ar Ainaru Virgu. Daudz laba vēlējumu, interesantu atklāsmju, piedzīvojumu un pārdzīvojumu. Ir pat grūti aptvert, ka to visu izdevies salikt vienā grāmatā.

Atziņu kaudzes. Par to, cik vērtīgi reizēm jau bērnībā ir darīt lietas, kas “nāk grūti”, bet to augļi nesīs veiksmi un izdošanos vēlāk. Par to, cik grūti ir atzīt kļūdas, bet kā atbrīvo šī atzīšanās. Par to, ka lūzums un kritiens ir spēja kļūt vēl stiprākam, izturīgākam.

Tiem, kam interesē tieši biogrāfija, patiks Ainara Virgas un viņa kolēģu atmiņas no kopdzīves ar Līgu Poškus, Andu Virgu; tāpat noteikti patiks arī mūzikas pasaules aizkulises un stāsti par to, ka ne viss ir tā, kā redzam to notiekam it kā savām acīm. Jo skatīties uz to, kas dzied uz skatuves, nenozīmē redzēt to, kas notiek viņā pašā un arī aizskatuvē.

Ne viss ir nesalaužams, kas izskatās stiprs. To var redzēt arī fotogrāfijās, kas iekļautas grāmatas lapās. Tur atrodams arī lepnums par audžumeitu Ilzi un dēlu Rūdolfu, tur atrodamas arī neticamas atmiņas par koncertu, kas ticis sarīkots uz kuģa, ko A.Virga apsargāja. Tur atrodami klusuma, vientulības un pat smeldzes brīži, un tur atrodama arī piedošana un īsta mīlestība.

Lasīju šo grāmatu un arī pašai galvā radās atziņas. Viena no tām – Es domāju – kļūdas atzīt publiski, dažreiz ir muļķīgi, lieki un nevajadzīgi, lai gan tās pieļaujam mēs visi. Bet tas nav muļķīgi, ja esi mācījies no tām, kaut ko dzīvē sasniedzis, pateicoties tam, ka esi mainījies un kļuvis par labāku cilvēku. Tad kļūdu atzīšana ir drosme. Un tad pat no grāmatā izlasītām kļūdām var mācīties. 

Izlasiet!

Inga

Pievienot komentāru