;

Varu izskatīties vareni drosmīga, un tomēr – baidīties pustumsā ārā, sētā izkārt veļu

22.02.2017. Autors:

Par to, kas es esmu

Kādam: “tā tur, daudzbērnu māte..”

Vīram: dūdiņa; traka, bet mīlama vecene (ar humoru, saprotams)

Bērniem: mamma (un vienai mammai mēdz būt daudz seju – riebīgā, mīļā, vislabākā un tā, kas tikko sarāja, un arī tā, kas tikko asariņas noslaucīja)

Tuviem cilvēkiem: kompanjons ar skaļiem smiekliem un arīdzan reizēm plecs, uz kura pačīkstēt

Sev: sieviete. Cilvēks. Bet abas personas vienā, pie tam – ar grūtībām noslēpt savu raksturu, tiešumu.

Bet es varu izskatīties vareni drosmīga, un tomēr – baidīties pustumsā ārā, sētā izkārt veļu.

20170110124501-75141.jpg

FOTO: Arita Strode – Kļaviņa (Košumbildes). Šajā gadā neesmu vēl fotografējusies :)

Bet es varu būt arī smaidīga, iedvesmojoša un priecīga. Un varu būt arī, kā tagad – mazliet nogurusi, ar ziliem riņķiem zem acīm, bet pilnām plaukstām darbos iekšā.

Ja runājam par ēdieniem un laimes sajūtu

Man nav tādu kūku, kas liktu manām acīm ieplesties un sirdij mētāties straujāk ar vēlmi – fiksāk kaut gabaliņu notiesāt.

Neesmu arī cilvēks, kam sajūtot šašlika smaržu, nāsis paceļas par sprīdi augstāk.

Man garšo majonēze un saldējums. Majonēze nav veselīga, bet man viņa garšo – ar pipariem, ar gurķiem, ar papriku, ar ķiplokiem un kādas tik vēl ne. Saldējumam jābūt īpašam. Vislabāk – Ekselence vai Guliver uz kociņa. Ar to arī viss pateikts.

Es aizpagājušā, pagājušā gadā centos izvairīties no melnā

Tā manā garderobē bija daudz. Man var būt krāsains apģērbs, kas man liks justies skaistai, bet uznāks diena, kad vislabāk jutīšos melnā krekliņā, melnās ādas biksēs, tumšāk uzkrāsotām acīm un melniem bumbiņauskariem ausīs. Vienkārši ir tādas dienas.

Bet pēc būtības – ikdienā neģērbjos pelēkos, tumšos toņos, patīk krāsas, košums.

Mīļa man ir viena melna, mežģīņota kleita

Ar to man saistās romantiskas, nu jau vairākus gadus vecas atmiņas. Es toreiz gaidīju savu vīru atgriežamies no ārzemēm. Sapucējos, uztraucos, saņēmu ziņu, ka pēc stundas jau būs… un aizmigu dīvānā visā savā skaistumā :)

Vienu dienu savā pagastā ieraudzīju tāaaaaadu saulrieta krāsu, ka vienkārši apstājos uz tilta, lai to pavērotu. Man bija jāsteidzas uz dārziņu pakaļ vecākajai meitai, un jaunākās ratos klepoja. Bet es pilnīgi aizmirsos, apstulbu, un vienkārši vēroju. Lūk, kas ir laimes krāsa. Tonis, skats, brīdis, kas liek apstāties, aizmirstot par ikdienas nebūšanām, ļaujot PIEDZĪVOT mirkli. Nav būtiski, kādas drēbes ir mugurā, vai vispār tās tajā brīdī ir.

Dziesmas, ģitāras, bišķiņ smeldze un tā

Pēdējā laikā man patīk Dzelzs Vilks. Trakākais ir tas, ka man iepatikusies dziesma “Bīstami vārdi”, bet seriāls “Šķiršanās formula” man ne visai interesē. Ļoti laiku pa laikam aizdomāties rosina Otra Puse ar “Uzzīmē mani”. Nav jau nekāda jaunā, svaigā dziesma un tomēr.

Bet vispār, man dziesmas ātri “pielīp”, lai gan neesmu saldo dziesmu cienītāja, ar dziesmām, protams, saistās bērnības, jaunības atmiņas, ir šādas un tādas asociācijas. Puiši no diskotēkām un tamlīdzīgas lietas, par ko gribas pasmaidīt. Pašreizējā vecumā vairāk patīk dziesmas, kuru teksts liek aizdomāties. Ne vienmēr tam jābūt populāram izpildītājam vai dziesmai, kas nupat iekļuvusi populārāko dziesmu topā. Galīgi nē.

Piemēram, šorīt man ļoti iepatikās nupat publiskotā Triānas Parka dziesma “Line”. Tajā ir kaut kas īpašs. Šādās dziesmās es atrodu gabaliņu sevis.

20170110130225-49262.jpg

Par filmām es varētu runāt daudz

Te atkal jāatzīst, patīk filmas, kas liek aizdomāties, izvērtēt līdzšinējo dzīvi, domas, ikdienu, pat paradumus un prioritātes.

No ārzemju filmām tā noteikti varētu būt “Zaļā jūdze”, ko esmu jau skatījusies neskaitāmas reizes. Tie, kas šo filmu ir redzējuši, noteikti sapratīs, par ko ir runa. Par ieklausīšanos, par cilvēcību un spēju – nespriest “par vīru pēc cepures”.

No krievu filmām – “Likteņa ironija jeb vieglu garu”, ko ik gadu skatos ne tikai Vecgada vakara gaidot. Kāpēc? Man patīk šajā filmā stāsts par to, cik nozīmīga ir mīlestība, un kādas korekcijas tajā ievieš dzīve. Tāpat tas ir stāsts par to, kādas korekcijas dzīve ievieš mīlestībā.

Latviešu repertuārā mīļākā man ir Streiča “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”. Kādam tā noteikti ir vienkārši komēdija, kas ir visai sezonāla. Es šo filmu, tās rašanās vēsturi esmu pat papētījusi vairāk, lai uzzinātu gan par filmēšanas aizkulisēm, gan par režisora domu attiecībā uz filmas galveno tēmu. Tāpat ar prieku esmu lasījusi un skatījusies intervijas ar filmas aktieriem pēc daudziem gadiem. Šo filmu pielīdzinu mazliet mākslasdarbam. Tā ir labs atgādinājums par to, ka ir lietas, kas jāņem, jānovērtē tagad, jo vēlāk to var nebūt. Tas noteikti nebūs krēsls, kas ir uz sabrukšanas robežas un tiek iesviests krūmā.

Es nevēlos aizņemties kāda cita autora rakstītu citātu par laimi. Es vēlos dalīties savā personīgajā atziņā

Laime var būt gan priecīgs brīdis, gan arī asaras, kas rit pār vaigu. Nav nekur teikts, ka laime nozīmē tikai smaidīt. Vienam saule laimi dara, citam  – apmākusies debess. Laime ir mīlēt un būt mīlētam, neskatoties uz to, cik naudas makā tev šodien, kādā krāsā tev mati, un kāda izglītība. Laime ir sajūtās, pašu pieredzē un vēlmē arī citus darīt laimīgus.

Spilgtākais laimes brīdis

Te noteikti daudzas rakstīs – saderināšanās, kāzas, bērniņa dzimšana. Es to nerakstīšu. Spilgts laimes brīdis var būt arī tas, kurā atrodi sevi kaktiņā raudam, tad piecelies, noskalo ar vēsu ūdeni seju, lai pagatavotu sev tasi mīļākās kafijas. Viss.

Kāpēc esmu nolēmusi 2017.gadā piedalīties šajā projektā?

No vienas puses tā ir kā tradīcija. No otras puses – tas katru gadu ir kas jauns. Man patīk šeit gūt atziņas, un nenoliegšu, šim projektam vienmēr ir interesantas aizkulises, ir arī smaidam vieta :)

20170110130258-83167.jpg

Inga

Pievienot komentāru