;

Par dažiem laimīgiem sīkumiem

22.02.2017. Autors:

Mēs katra uz laimi raugāmies citādāk, un katrai savs laimes formulējums. Vidusskolā ar draudzenēm smējāmies, vēlot laimi, ka tādai jābūt neatkarīgi – “trusikos vai gumijniekos”. Bet patiesībā jau tikai pieaugušā dzīvē saprotam, ka laime ir sīkumos.

*Vienā rītā, kad lielākā daļa mājinieku jau bija savās gaitās un ar mani paslimot kopā mājās bija palikušas jaunākās meitas, es izejot pēc malkas, sajutu neparastu enerģijas pieplūdumu no tā vien, cik skaists dabasskats bija vērojams no sētas. Strīpiņa pelēkzilas jūras, virs tās strīpiņa gaišākzilas debess, kas pārvēršas pavasarīgā saullēktā ar sauli galvenajā šīs ainas lomā. Un kaijas kā sarunājušas ar vārnām, ka jāuzrīko mazs, pavasarīgs kopkoris. Sadraudzībai laikam! Pēkšņi sagribējās sētā novākt šo to, kas tur lieks, vienkārši, lai skaistāk.. Lai netraucē savādajai, dzestrajai gaisa plūsmai ienākt manī.

*Ir lietas, ko mēs nevaram iegādāties, jo tām vienkārši nav naudas, bet ir lietas, kas no manas Jaunā gada apņemšanās klāsta, ir izpildāmas arī, ja makā svilpo piejūras brāzmainais vējš. Es gribu šogad sevi piepildīt. Caur labiem darbiem, caur mirkļiem, kas pieder man pašai. Viens no tādiem – atsāku lasīt grāmatas. Viena – ļoti dziļdomīga un pat vēsturiska, otra – par “pēdējo Līvu” Ainaru Virgu. Es katru dienu pat tad, ja šķiet, ka tam galīgi nav laika, veltu sev piespiedu brīvības mirkli, kura esamību vēl ne reizi neesmu nožēlojusi, jo grāmatā ik nodaļā ir milzumdaudz atziņu un cilvēcības. Milzum daudz atzīšanos, milzum daudz iespēju caur lasīto pašam labākam kļūt..

*Es jūtos laimīga ikreiz, kad par darīto saņemu to augstāko atalgojumu – labus, no sirds nākušus vārdus. Tādus saņēmu arī šajā nedēļā, pie tam – vairākas reizes. Tas liek justies novērtētai, saprastai, pieņemtai, un tā varētu vēl turpināt. Es nerunāju par ģimeni, bet gan par apkārtējiem.

Šie varbūt nav tādi kaisles pilni laimes mirkļi, bet tie man patiesi daudz nozīmē. Katrā no tiem ir kas daudz dziļāks. Un tieši šajā nedēļā, kad vāveres riteņa skrējiens bija uzņēmis tos lielākos apgriezienus, uzdevums nāca kā saukts, jo šķita – man nebūs laika pat aizdomāties, pat apstāties, iedziļināties. Bet tieši to taču tādās reizēs arī vajag. Atcerēties SEVI.

Inga

Pievienot komentāru