;

Nav jēgas rakstīt apņemšanos, ja šo blogu gada beigās neatvērsi, lai priecātos par sasniegto

22.02.2017. Autors:

Neko negribu sākt darīt – “no pirmdienas, no nākamā mēneša, no vasaras”, un tāpēc neko nesāku darīt arī no 1.janvāra. Tas nav mans atskaites punkts, un ļoti labi zinu arī daudzus citus, kas visai ātri pēc 1.janvāra iekrīt atpakaļ “iepriekšējā dzīvē”.

Gribas vairāk šogad pievērsties SEV

Jā, tieši tik egoistiski! Mēs, sievietes, jau tāpat ikdienā rūpējamies par visiem citiem pietiekoši daudz – uķi-uķi ar bērniem, brokastis-vakariņas, kārtība mājās 24/7, pabaroti mājdzīvnieki un tā varētu vēl turpināt.

Man pašai pietrūkst laika sev. Pietrūkst laika sevi mīlēt, cienīt, pieņemt, izprast..

Pietrūkst laika un naudas sevi lutināt, tāpēc gribu šajā gadā veltīt varbūt nelielus finansiālus līdzekļus un tomēr lielākus laika sprīža līdzekļus, laik regulāri ripinātos pie friziera, lai vairāk dzertu ūdeni, kas atšķaidītu apēsto (jā, gribu arī mazliet samazināt ķermeņa tauku apjomu, bet neesmu ar vingrošanu, skriešanu un cita veida tirināšanos uz TU). Gribu palutināt sevi ar kādu jaunu apģērba gabalu, un būtu forši beidzot izbraukt uz kādām Stila skolas nodarbībām. Jā, es to gribu jau sen, bet nekad nevaru atļauties – visādā ziņā.

Naivi ceru – bērni būs dārziņā, un es kādā sevis pilnveidošanas nodarbībā! Bet cerība mirst pēdējā, vecenīt! (to es pati sev!)

Es gribu atrast laiku grāmatu lasīšanai. Tiešām gribu. Kad mājās ir visi bērni, es nevaru apsēsties, lai tēju iedzertu – siltu un no sākuma līdz beigām, vairākas reizes šis process tiek pārtraukts. Bet es ļoti gribu izlasīt ne vienu vien grāmatu. Tas bagātina valodu, pilnveido lasītāju kā personību. Tas būs lielisks ieguldījums.

Jāsamazina stresa ietekme uz mani pašu. Jāatpazīst lietas, vietas, darbības utt., kas manī rada stresu, jādara viss, lai stresa būtu mazāk.

Vismaz reizi mēnesī gribētu tikties ar savām draudzenēm, bijušajām skolas biedrenēm utt. Tāds lietas mani iedvesmo. Sarunas, tikšanās, atmiņas.

Es šo gadu vispār iesāku ļoti interesanti. Sagaidījām jautrā kompānijā, kopumā 3 ģimenes. Bet, kad visi aizbraukuši, manās mājās sākās lietas un procesi, kas lika man par daudz ko aizdomāties. Arī par to, vai tieši tā es vēlos sākt ieviest pārmaiņas dzīvē. Jā, es vairs neuztraucos īsti par to, ko citi par mani domā. Mācos arī vairāk sev patikt, jo zinu – vairāk sev patikšu, mazāka nozīme par to, ko citi domā vai runā.

Es sāku noticēt sev un savām spējām. Gada beigās apņēmos “iekarot” kādu jaunu darba virsotni, un jau janvāra sākumā devos uz pārrunām. Darbs nebūs uzreiz, uz sitiena un ar miljoniem kontā ik mēnesi, bet – es sajutu, ka esmu nepieciešama, es sajutu sevī ieplūstam jaunu spēka un iedvesmas vilni. Parādījās iedvesma, mazliet vairāk pārliecības par saviem spēkiem, jo apzinos – es atkal iemācīšos daudz ko jaunu. Apgūšu jaunas zināšanas.

Protams, priecātos, ja šogad izdotos kurp aizceļot, bet apzinos savas iespējas, tāpēc, teikšu godīgi – viena no vēlmēm: atbrīvoties no kāda kredītmaksājuma. Es domāju – tas nav nekas neparasts.

Vairāk jāiegulda attiecībās

Esmu precējusies. Reizēm priecīga un laimīga, reizēm īsta kašķu vecene, reizēm mīļāka par baltas krāsas dzijas kamolu. Kas pietrūkst? Laika divatā. Un ieguldījums attiecībās vienmēr ir būtisks, jo tā ir vienīgā lieta dzīvē, kurai ir patiešām liela nozīme. Kāpēc es tā saku? Jo laimīgāki mēs būsim kopā abi, jo labāk spēsim viens otru papildināt, un – jo laimīgāki un lielāki ieguvēji būs mūsu bērni.

Ceru, ka šogad būs vairāk iespēju izrauties divatā ārpus mājas. Smiešanās kino teātrī, pastaiga kaut vai pa priežu mežu, klusas, bet mīļas vakariņas kafejnīcā. Kādam tā ir ikdiena, droši vien.

Nedarīt to, ko nevēlies; netikties ar tiem, ar ko nevēlies

Es vairākkārt ar vienu no draudzenēm par šo esmu runājusi visai atklāti. Ja atzīstu, ka ar to vai to personu savā draugu/radu/paziņu lokā nevēlos satikties, jo šis cilvēks man atņem spēku/enerģiju/prieku ar savu klātbūtni vien, kāds vienmēr nodomā – esmu iedomīga.

Jā, reizēm pieklājība un takta izjūta ir ļoti svarīgas lietas, arī, ja jātiekas ar cilvēkiem, kas nav sevišķi tīkami, piemēram, svinībās vai darba jautājumos. Bet ikdienā – kāpēc?

Attiecīgi, biežāk pašai sev jāpajautā – Vai es to gribu, Vai man to vajag?

Pieņemt, ka ir apstākļi, kurus mainīt nevaru

Tas man vienmēr ir bijis ļoti grūti. Bet jau 2016.gada decembrī beidzot pati sev pāris reižu tā godīgi pateicu – “Es tur tāpat neko nevaru darīt”. Tā ir jāturpina. Protams, dažreiz gribas visu kontrolēt, bet dažreiz tieši šī kontrole rada lielāku smadzeņu čubināšanas un nervu kutināšanas sajūtu, nekā būtu veselīgi.

Sākt plānot laiku PAREIZĀK

Jā, es vispār šogad vēl neesmu iegādājusies plānotāju (tie nemaksā tik, cik man decembra beigās bija makā). Bet labi, tam nav nozīmes. Manā ikdienā vienmēr ir bijis daudz un dažādu darbu. Visi tiek darīti tad un tad tajā un tajā laikā tikos un tikos. Pirmajā janvāra nedēļā izmainīju savu brīvdienu grafiku.

PIRMS: sestdienā centieni izgulēties nevainagojas ar panākumiem, jo visi augšā, visi grib ēst, dzert un vēl nezin sazin ko, un kamēr ar visiem tiec galā, ir jau pusdienlaiks. Pēcpusdienā vairs īsti nekam nav spēka, bet gribas kādu filmu noskatīties. Svētdienā: no rīta puikām tiek pārbaudītas skolas somas, mājasdarbi, vēlāk atpūta no viņiem abiem, ēst gatavošana vairākas reizes, un vakarā visu bērnu mazgāšana.

PĒC: sestdienā vienkārši ceļos agrāk un viss. Pagatavoju ēst jau no rīta ne tikai brokastis, bet arī pusdienas, vēlāk – mājas uzkopšanas darbi, lai tie nav jādara svētdienā un arī bērnu mazgāšana, lai tas nav jādara svētdienā. Vakars – brīvāks. Un puikām tiek izdalīti rīta darbi: malkas sanešana, suņu pabarošana. Svētdienā: puikām rīta darbi, skolas somu, mājasdarbu pārbaude, gatavoju brokastis + pusdienas un vakars gandrīz pat brīvs.

Lai varētu vairāk un labāk izbaudīt laiku kopā ar ģimeni un bērniem

Gribu iemācīties izprast vairāk katru no saviem bērniem, lai atrastu katram no viņiem īsto pieeju, jo skaidrs ir tas, ka “komandas”, kas der vienam, otram noteikti paslīd gar ausīm kā nebijušas. Es ļoti ceru šajā gadā apgūt eneagrammas. Esmu iedvesmota un arī informēta par to, kur un pie kā vērsties.

Mainīt vidi telpās un ārpus tām

Šogad ļoti gribu piepildīt kādu sapni, ko pašlaik vēl nevaru atļauties, bet noteikti darīšu visu, lai šo mērķi sasniegtu – vēlos izveidot bērniem sētā rotaļu laukumu. Un zinu, kad tas būs izdarīts un viņi priecīgi varēs darboties ārā, svaigā gaisā, pamazām varēsim pieķerties iekštelpu pārveidei, uzlabošanai.

Man ir svarīgi šogad atbrīvoties no visa liekā.

20170110110243-94078.jpg

ATKĀPEI

Es zinu, ka rakstītajam ir liels spēks. Manā gadījumā – neskatoties uz to, vai rakstu, izmantojot pildspalvu vai datora klaviatūru, rakstītais labāk iesēžas atmiņā. Bet gribu teikt godīgi – nav jēgas rakstīt apņemšanos, ja šo blogu gada beigās neatvērsi, lai priecātos par sasniegto un daudzajiem, izsvītrotajiem darbiem. Tāpēc es iesaku – izveidot rakstisku kopsavilkumu vai izdrukāt blogu un pielikt to sev redzamā vietā.

Inga

Pievienot komentāru