;

Man šim nav nosaukuma. Punkts.

22.02.2017. Autors:

Es nenoliedzu, ka manā dzīvē šādu situāciju, kurās es pati sev traucēju būt laimīgai, ir vairāk, nekā gribētos. Bet tas nenozīmē, ka neesmu laimīga un neprotu tāda būt. Vienkārši – esmu reāla.

Nereti tās ir situācijas, kurās notiek kas tāds, kas izmaina manus plānus un ieceres, man tādas situācijas ne vienmēr ir viegli pieņemt, ir grūti samierināties ar kādu neizdošanos pat, ja to neesmu spējusi ietekmēt es pati. Ir kaut kur jābrauc, bet pēkšņi auto nav pielaižams pat normāli. Bet brauciens ir izplānots, viss izkārtots tā, lai tas izdotos un tieši no tā būtu iespējams gūt mazlietiņ miera un atpūtas.

Protams, gadās arī pārdzīvot par to, ka mammas lomā nespēju izpildīties par visiem 100%, lai gan apzinos, ka tas arī nebūt nav vajadzīgs. Gribas veltīt bērniem vēl vairāk uzmanības katram atsevišķi, gribas vairāk ar viņiem parotaļāties, pabūt kopā, bet viņi man ir pieci. Kamēr es tieku galā ar ikdienas darbiem savā darba laikā – , es jau nogurstu. Pēc tam sākas visu bērnu izvadāšana/savākšana/sagaidīšana/palīdzēšana mājasdarbu izpildē, un ir jau vakars, es vairs esmu nevis nogurusi, bet jau pārgurusi, un, grozies kā gribi, teju laiks jau doties gulēt. Liela nozīme te ir arī tam, ka pamatā ES visu laiku esmu ar visiem bērniem.

Tāpat man grūti justies priecīgai un laimīgai, ja otram cilvēkam pēkšņi mainās plāni/viņš atkāpjas no vienošanās/utt.

Bieži vien grūti ir justies no sirds priecīgai un laimīgai arī, pateicoties manu vecāku un omītes dāvātajai attiecību/bērnu audzināšanas pieredzes bagāžai. Vecāki neprata audzināt savus bērnus, esmu ļoti daudz par to bērnībā pārdzīvojusi. Pirms septiņu gadu vecuma mani sāka audzināt omīte, bet viņa bija lielisks piemērs tam, ka sieviete nekad ne uz vienu citu nevar paļauties, viss (un pēc iespējas vairāk!) jāpadara sievietei pašai. Viņai jābūt pelnītājai, viņas mājai jābūt izlaizītai, viņas virtuvē jābūt tikko gatavotam ēdienam, viņai pašai nogurusī seja jāslēpj zem tīra, kārtīga apģērba un izmocīta smaida, viņas dārzam jābūt vienmēr izravētam un puķu pilnam. Es to visu esmu iemācījusies. Psiholoģiju izprotošs cilvēks šos vārdus noteikti objektīvi spēs uztvert. (Bet, protams, no omītes esmu iemācījusies arī ļoti daudz labu lietu, ļoti daudz. Un tieši svarīgāko!)

Vecāku pieļautās attiecību kļūdas bija tās, no kurām, kā man vienmēr šķita, es noteikti mācīšos. Bet ne vienmēr tas tā ir. Ir lietas, ko darām neapzināti savā dzīvē, jo tāds ir mūsu mantojums. Bet vienu lietu gan esmu iemācījusies izslēgt no sava prāta – tās ir viņu bērnu audzināšanas metodes. Es savu dzīvi mācos veidot citādāku, atšķirīgu no savas bērnības pieredzes. Bet ir atsevišķas situācijas, kurās saredzu savu pagātni (bērnību), un tad es jūtos nelaimīga dubultā. Ne tikai par to, ka esmu kļūdījusies, bet arī par to, ka reiz esmu sev sacījusi – kad man būs ģimene/kad man būs bērni/kad pieaugšu – es tā nedarīšu.

Ļoti traucē būt laimīgai naudas trūkums. Jā, tieši tik pliks teikums. Un te gribas teikt – es jums atļauju domāt, ko vien vēlaties. Bet jā, naudas grūtības man ļoti traucē būt laimīgai, tās mēdz izraisīt domstarpības mājās, tās rada stresu, ja pēkšņi ir kas atgadījies un radušos situāciju var atrisināt tikai nauda. Bet es to nevienam nelūdzu un neprasu neko, es esmu uz sava pareizā sevis meklējumu ceļa, es vēl sevi pierādīšu un gan es nopelnīšu tā, lai mēneša beigās acīs nesariestos asaras. Vairāk gan šo jautājumu komentēt nevēlos.

Justies laimīgai reizēm arī traucē manī ienaglotā milzīgā atbildības sajūta. Es esmu bijusi vieglprātīga – pirms bērniem, bet tagad es nevaru atļauties “atnākt vēlāk mājās”, “pēkšņi piecelties, iziet un atnākt pēc ilgāka laika”.

Vēl justies laimīgai traucē arī mans prāts, tas, šķiet, nemitīgi kaut ko ķidā, analizē, izvērtē. Dažkārt man šķiet, ka es par daudz tīri psiholoģiski ņemos ap sevi un neprotu īsti vienkārši ļauties. Nē, es varbūt protu, bet, katrā gadījumā, tas ļoti sen nav noticis. Sen nav bijis tāds brīdis, kurā ilgāk par 3 minūtēm ieelpoju svaigu gaisu un baudu brīdi. Man vajag ilgāku laiku. Esmu emocionāls cilvēks, kam spēka, apņēmības, prieka trauks tukšojas daudz ātrāk, nekā to iespējams uzpildīt. Tas varbūt tāpēc, ka ikdiena, savā ziņā, ir jau tikai bitovuha, bet, lai būtu kāds mirklis man pašai, mirklis divatā ar vīru, iziešana ārpus mājas, apstākļi to neļauj.

Kā redzams, es minēju vismaz 8 lietas, kas man reizēm traucē būt priecīgai un laimīgai, bet soļi, ko varētu spert šī gada laikā, lai situāciju uzlabotu un biežāk varētu būt laimīga, varētu būt, tātad, vismaz 24. Bet nosaukšu tikai 8, 1 par katru no augstākminētajām lietām.

  • jāmācās pieņemt situācijas, kurās ir pēkšņas izmaiņas, kas nav atkarīgas no manis. Varbūt prāts vienkārši jāpārslēdz uz ko citu. Ja kaut kur nav iespējams tikt/būt/atrasties, jāmēģina darīt kas cits, kas novērš domas no zaudētā, un tai pat laikā sniedz līdzvērtīgu ieguvumu.
  • izdomāt, kā tomēr atrast vairāk laika katram no bērniem atsevišķi, jo samierināties ar to, ka man tas dažkārt neizdodas, es neprotu. Savukārt, to, ka neesmu ideāla mamma, ar vieglumu atzīstu un apzinos, ka man tādai nemaz nav jābūt. Vienkārši, tīri cilvēcīgi, gribas sniegt katram no viņiem vairāk uzmanības, jo zinu – tas mūs satuvinātu vēl vairāk, un bērnos radītu vairāk pozitīvu atmiņu par savu bērnību, kā arī – tas noteikti samazinātu arī viņu savstarpējo ķildu skaitu
  • ja otram cilvēkam pēkšņi mainās plāni, kuru rezultātā man atkal vienai jāpaliek ar bērniem, nezinu, kā justies priecīgai un laimīgai. Protams, viss atkarīgs no situācijas. Laikam vienkārši jāizmanto kopā būšana ar bērniem savā un viņu pašu labā. Bet es ļoti labi zinu – ja es jau būšu nogurusi, un gaidījusi atelpas brīdi, kas tomēr neparādīsies, man būs grūti saglabāt mieru, jo iekšā augs arī neapmierinātība ar to, ka otrs tomēr dara, ko vēlas, kamēr es daru to, ko esmu spiesta darīt un situāciju, tās gaitu izvēlēties nevaru
  • mazāk salīdzināt savu vecāku pieļautās kļūdas ar tām, kas līdzīgas manis pieļautajām. Mēs katrs tomēr esam CITS cilvēks
  • ja es teiktu, ka man par savu bērnību jāatceras kas labs, un tad jāpasmaida, jo mani bērni piedzīvo ko līdzīgu, es melotu, man vienkārši nav īsti, ko atcerēties labu, saistībā ar vecākiem, laika pavadīšanu kopā ar viņiem. Varbūt jāmācās nešaustīt sevi par to, ka solījumu “kad man būs ģimene/kad man būs bērni/kad pieaugšu – es tā nedarīšu” ne vienmēr izdodas pildīt
  • banāli – vairāk sākt naudu pelnīt. Esmu uz pareizā ceļa, būs vēl viena darba vieta. Patiesībā, te lielu lomu spēlē ne tikai prieks par to, ka kāds grasis vairāk makā būs, bet vairāk gan par to, ka es varēšu sevi realizēt, būt noderīga, es daudz ko jaunu apgūšu, es bagātināšu sevi. Tas man ir ļoti, ļoti svarīgi.
  • atbildības sajūtu nomainīt pret bezatbildību nepratīšu laikam. Izņemot situācijās, kad līdzās nav bērnu. Lai gan reizēm atbildības sajūta traucē, tomēr šis ir jautājums, kurā neprotu būt nepareizā meitene.
  • lai mazāk būtu jāanalizē ne tik pozitīvās lietas, notikumi utt., jāgūst pēc iespējas vairāk pozitīvā. Būs nošauti divi zaķi vienlaikus, jo tiks piepildīts arī mans apņēmības, spēka un prieka trauks.

Nu re! Es nemeloju pati sev, izvēloties nepatiesus, ilūzijām bagātus mērķus, ko zinu, ka pēc bloga uzrakstīšanas būs grūti realizēt dzīvē. Tas, ko laika gaitā esmu iemācījusies, ir savu kļūdu saskatīšana, atzīšana, izprašana un tikai tad – pieņemšana. Bija laiks, kad bija grūti tās pat saskatīt.

Bet pārējā laikā es gūstu prieku un gandarījumu pat par nelielu izdošanos, tāpat arī par visiem bērnu sasniegumiem, par kopīgu mājupceļu ar Marisu no dārziņa, kad varam parunāt, padziedāt un pamuļķoties. Gūstu prieku un jūtos laimīga, kad Artuss atstiepj dienasgrāmatu, kurā pieticīgi rāda kārtējo “Ļoti labi!”, “Izcili!”, vai “Teicami!”. Tāpat smaidu, kad redzu, kā vecākais ģimenes bērns prasmīgi dejo tautiskajās dejās svētku uzvedumā. Un esmu laimīga, dzirdot, kā dvīnītes sarunājas, ar katru dienu izmantojot arvien vairāk vārdu savā sakāmajā. Bet pati par sevi pasmaidu un priecājos brīdī, kad visu nometu beidzot pie malas, lai palasītu grāmatu.

Bet viens nu ir skaidrs, es varbūt teikšu skarbi, un tomēr godīgi – ja cilvēks nejūtas laimīgs kaut kādā brīdī, dzīves periodā, situācijā, atgadījumā, vietā (utt.) aicinājums atslābt (chill) ir visai muļķīgs, jo tas teikums ne velna nepalīdz pēkšņi un uz līdzenas vietas atslābt, ir kaut kas jāmaina pašā faktorā, kas traucē justies mazliet priecīgākam. Man vienmēr licies, ka “atslābsti! Nomierinies!” par kādu situāciju, kas otru urda un neliek mierā, saka tie, kam, patiesībā, šī situācija vispār neinteresē. Tā teikt, pieklājībai.

Inga

1 | Ilze

28.03.2017. - 11:44

Pati esmu 4 bernu mamma. Jaunākās 2 dvīnes. Paldies par super foršajām atziņām! Sekoju tavam blogam jau gadu! Un vienmer uzzinu ko jaunu! Paldies

Pievienot komentāru