;

Daudzi laimi bērnībā iepazīst ģimenē, es iepazinu citādāk

22.02.2017. Autors:

Varbūt, skan mazliet pamuļķīgi, bet es daudz esmu domājusi par to, kas manī vispār izraisa laimes sajūtu, kāda ir mana dzīves pārmantotā bagāža un dzīves laikā iegūtais mugursomas saturs. Kādā naktī es nosapņoju ko īpašu. Gandrīz kā monologs ar dažādām atmiņām un dzīves laikā iegūtām atziņām.

Ja runājam par laimes formu “sieviete + vīrietis”..

Daudzi laimi bērnībā iepazīst ģimenē, es iepazinu citādāk

Bērnība katram no mums ir bijis citādāks lielās dzīves starts. Katram savi piedzīvojumi, notikumi, situācijas, cilvēki. Un bērnība ir tas laiks, kurā labprāt atgriežamies vēl tagad, pieaugušā vecumā. Mana bērnība man neiemācīja būt laimīgai, starojošai un tamlīdzīgi. Tā nebija bērnība laimīgā ģimenē pie bagātīgi klāta svētdienu brokastu galda.

Es saprotu, ka daudzām no mums laime sākusies ar pirmās mīlestības ienākšanu sirdī, ar skaistu iepazīšanos, kas iespējams, noslēgusies ar veiksmīgu laulību un turpinās joprojām.

Mani bērnībā audzināja ome. Viņai, kā sievietei, savu laimi nebija tā īsti izdevies piepildīt. Jā, bērni mums sagādā daudz laimes, prieka, un tomēr gribas arī kāda pieauguša cilvēka plecu blakus ik dienas. Saprotošu, mīlošu, tādu, kas pieņem tevi. Pieņemt, patiesībā, nav viegli, es arī to ļoti labi zinu. Tā mēs abas divatā nodzīvojām kopā gandrīz visus 9 manus pamatskolas gadus. Viņa bija allaž nogurusi, darbu pilnām rokām (ļoti atgādina mani), grumbiņas ap viņas acīm vienmēr atgādināja par grūtībām, ko viņai dzīves laikā nācies piedzīvot, bet zilie riņķi vai saraudātie maisiņi zem acīm bija kā zīmogs par to, ka mums pat divatā nav viegli gājis.

Viņa vienmēr audzinājusi mani par ārkārtīgi stipru, visu varošu cilvēku. Bet to, ka kaut kā tajā visā pietrūkst, bija grūti noslēpt. Pietrūka laimes. Katrai no mums. Man – ģimenē. Viņai – kā sievietei.

Man bija 15 gadu, kad es no sirds sapratu, cik sievietei ir svarīgi just piepildījumu savā dzīvē, justies laimīgai. Bija auksts februāris, es atbraucu no Rīgas, mācījos tur arodvidusskolā 1.kursā. Katras brīvdienas rāvos uz mājām pie omes, pie bērnības draugiem, pie brāļa, kas joprojām dzīvoja pie vecākiem. Vienās šādās brīvdienās, 28.februārī, pie omes atbrauca viņas draugs, ar kuru viņa pa retam tikās. Es tiku nostādīta fakta priekšā – ome pārvācas pie viņa. Es palieku viena. Un šķita – man taču ir tikai 15, kā tā var? Bet viss, ko ome gribēja, bija beidzot justies laimīga. Es raudāju aizgūtnēm, bet ome mierināja, ka reiz es sapratīšu – mēs varam audzināt gan bērnus, gan mazbērnus, bet būs laiks, kad gribēsies pašām būt laimīgām kā sievietēm. Un viņai tā visa nebija bijis. Kāpēc lai beidzot tas nenotiktu..

Ome vairs nebija tik nogurusi, drūma, lai gan darbiņu jau tāpat netrūka. Es viņu ieraudzīju citādāku: priecīgāku, neatkarīgāku, apgarotāku. Kopā viņi apceļoja dažādus Latvijas nostūrus, skaistākās pilsētas un ne tikai, tāpat tika piedzīvoti sapņi par aizceļošanu ārpus Latvijas, lai apciemotu savu no bērnības dzīvē neredzēto māsu un ne tikai. Padsmit gadu laimes! Sievišķīgas laimes. Un nē, šo gadu laikā nebija tā, ka tikai laime vien. Ir arī rūpes bijušas un bēdas, bet viņa zināja – tas nav nekas ārkārtējs.

Uz to noraugoties, es iemācījos ļoti daudz ko. Daudz ko beidzot arī par attiecībām, jo to no vecākiem nudien es nevarēju iemācīties, diemžēl. Par to arī liecina dažādas manas jaunības kļūdas un bērnišķīgais stulbums. Bet es iemācījos no viņas pieņemt otru. Un, ticiet, man vispār otra cilvēka pieņemšana ir bijusi grūtākais veļas mazgājamais gabals. Kā brezents. Ja kaut kas otrā nepatīk – “uz neredzēšanos!”. Un ne jau tāpēc, ka augstprātīgums lēktu cauri kā zibens spēriena šalts. Bet tāpēc, ka nepratu pieņemt otru.

Laimīgākie cilvēki pasaulē ir nevis tie kuriem nav nekādu problēmu, bet gan tie, kuri ir iemācījušies baudīt dzīvi neskatoties uz to, ka viss nav ideāli!

Citātu kartotēka: http://tikainesakinevienam.lv/category/laime/page/2/

Laimīgākie cilvēki pasaulē ir nevis tie kuriem nav nekādu problēmu, bet gan tie, kuri ir iemācījušies baudīt dzīvi neskatoties uz to, ka viss nav ideāli!

Citātu kartotēka: http://tikainesakinevienam.lv/category/laime/page/2/

Viņa bieži teica – “raudāsiet, būs kādreiz strīdi, nesaskaņas, varbūt nepatiks, ka tas otrs “nesavāc veļu”, noliek traukus “ne tur, kur vajag” un daudzi citi sīkumi; bet, ja tas būs īstais cilvēks, pieņemsi, un tas viss būs tīrais sīkums.” Tāpēc, kad iepazinās ar manu vīru – dvīnīšu tēti, viņa ar degsmi gaidīja kāzu dienu. Viņai nevajadzēja pierādījumus, nebija lieku jautājumu. Viņa gribēja redzēt beidzot arī mani laimīgu no visas sirds savā baltajā dienā. Kā sievieti. Viņa to piedzīvoja “tiešraidē” gandrīz līdz pat kāzu dienai, jo tieši tajā viņa sāka raudzīties uz mani no mākoņa maliņas. Dažkārt, raugoties debesīs joprojām jūtu viņas stingro garu, kas mani uzmana ne tikai “ar stibu rokās”, bet arī ar krunciņām ap acīm un vieglu mīļumu.

Protams, bērni vienmēr ir un būs mūsu lielākā laime. Bet viņi no kaut kā sākas. Un nedrīkst nekad aizmirst arī par sevi. Jo laimīgāka katra būsim (vienalga, vai blakus būs vai nebūs vīrs!), jo laimīgāki būs ne tikai mūsu bērni, bet arī apkārtējā pasaule, vide ap mums.

Bet laimei jau nav vienotas definīcijas, tāpēc katrai no mums ir noteikti vēl daudz cilvēku, lietu, notikumu, kas attīstījuši spēju priecāties un izjust laimi.

Inga

Pievienot komentāru