;

Divas A.Kiviča grāmatas – “Skārienjūtīgs” un “Mana privātā dzīve”

15.02.2017. Autors:

Jau privātās dzīves grāmatas vāku rotā rosinošs teikums – “Tik atklāti, kā vēl nekad”, un, patiesībā, tā tas arī ir. Atklāti par savu dzīvi, par sabiedrību, personiskajiem priekšstatiem, dažādajām izvēlēm (man uzreiz prātā skan viena viņa dziesma, kurā, kā reiz, ir teksts par dažādām izvēlēm) un, protams, par Latvijas “mazā” šovbiznesa aizkulisēm.

Grāmatas pie manis nonāca kā dāvana no dažādiem cilvēkiem. Es tās mīļi palūdzu Ziemassvētku vecītim, jo sāku beidzot atrast laiku, lai vismaz reizi pāris mēnešos izlasītu pa kādai grāmatai, Jāatzīst, nu mans mērķis ir jau vismaz 1 grāmata mēnesī, bet ne par to stāsts.

Protams, kad tveram pēc kāda cilvēka biogrāfiskā stāsta, mums vienmēr tam tomēr ir kāds iemesls – ne tikai tas, ka cilvēks ir populārs, bet manā gadījumā arī tas, ka katrs cilvēks ir un paliek vienkārši cilvēks, un tikai pēc tam – mākslinieks, mūziķis vai TV raidījumu vadītājs. Ar A.Kiviču ir sanācis vairākas reizes dzīvē tikties dažādos pasākumos un jāatzīst, ka tikpat atraktīvs stāstījums, kādu viņš iepludinājis grāmatā, viņam ir arī dzīvē. Es nerunāšu par to, ko katrs mēs allaž dzirdam par populāriem, atpazīstamiem cilvēkiem, jo tas ne vienmēr ir tikai pozitīvi, bet tieši par grāmatu.

Katram no mums dzīvē kādreiz notiek kas tāds, ko varbūt pašam negribas simtām reižu pieminēt, un tomēr apkārtējos par to mājo dzīva interese pat tad, kad “pasākums vai notikums” jau sen ir nosprādzis. Tāpat arī grāmatā par mūziķa privātās dzīves aizkulisēm, pirmo mīlestību, Ilzi un vājdzirdīgo Danu, dēliņu Kristoferu. Tas man nebija pārsteigums. Un nebija pārsteigums arī tas viss, ko jau zināju par Andra Kiviča liktenīgo basketbola spēli.

Bet patika drosme atklāti runāt par notikumiem ar Juri Milleru (kas lasījis vai lasīs, sapratīs). Reizēm “dzeltenā prese” ir tā, kam ticam, par spīti tam, ka katram mums ir sava loģiskā domāšana par to, kā būtu varējis būt. Un, ja es savā dzīvē nebūtu iepazinusi vairākus brīnišķīgus atpazīstamus cilvēkus, es varbūt nemaz nenojaustu, cik briesmīga ir tā pasaule “tajā tur avīzē/žurnālā”, jo tam, ko tur raksta, tomēr notic. Es nerunāju par intervijām, bet gan par reālu nomelnošanu. Interesantas fotogrāfijas ar žurnālistu izdomātiem apakškomentāriem. Liela māksla, par ko žurnālisti noteikti saņem ne to mazāko algu.

Es pamatskolas laikā pati gribēju kļūt par žurnālisti, bet tajā laikā man noteikti nebūtu ienācis prātā, ka žurnālistiem ne vienmēr ir “interesants darbs”, jo jāprot atspoguļot ne tikai patiesas un labas vērtības, bet jāprot atrast arī kāda riebeklība. Ja to nevar atrast, jāprot to piedzemdēt. Protams, viss atkarīgs arī no izdevuma, kurā strādā. Bet grāmata rosināja aizdomāties tieši par “dzelteno”. Par to, ko joprojām pasta nodaļās, lielveikalos un avīžu kioskos izķer kā pirmo. Kāpēc? Jo mums bieži vien patīkamāk šķiet ar pirkstu bakstīt cita cilvēka dzīvē, nevis dzīvot savējo, rūpējoties par to, lai tā būtu pēc iespējas labāka. Tāpēc jau arī radies teiciens – “cita dzīvē rakņājas tas, kam pašam savas nav”.  Esmu saskārusies personīgi, zinu.

Un informācijai – Juris Millers savulaik bija “Vakara ziņu” galvenais redaktors. Tad nu varat iedomāties, kāpēc mūziķis, kurš ne reizi vien ir pieminēts “dzeltenajā presē”, vēlas grāmatā dažas situācijas izskaidrot. Man arī mērs būtu pilns. Tāpat kā reizē, kad manis teikto pilnībā “pārtaisīja” (lai gan gribas teikt vismaz reizes 100 rupjāk!) kāda “laba” TV žurnāliste, kuras tendence arīdzan ir radīt skandālus un sensācijas. Radīja. Uz laiku pilnībā sabojājot manu dzīvi. Kaut kā reanimējos, un esmu guvusi mācību.

Man ļoti patīk uzdrīkstēšanās, ar kādu Andris stāsta par bijušajām attiecībām ar Elīnu. Es domāju ne tikai sievietei, bet arī vīrietim ir ārkārtīgi grūti un smagi tā pa īstam un godīgi atzīt, ka attiecības bijušas “no absolūtas mīlestības līdz drausmīgam, agresīvam, visu ārdošam naidam un pat ļaunumam”. Es zinu, kā tas izklausās, un tomēr, ne visi mēs esam “ar vienu dabu”. Acīmredzot, šādās attiecībās katrs no to “dalībniekiem” atrod sevī lietas un īpašības, ko noteikti, esot kopā ar citu cilvēku, neatrastu.

Ja runājam par vīrieša un sievietes attiecībām, te sakrīt mūsu viedokļi, jo mūsdienās tiešām vai nu mēs baidāmies no savas laimes un nezinam, ko ar to iesākt, kā to pa īstam izbaudīt, vai arī – vienkārši un tīri cilvēcīgi, nezinam, ko īsti gribam.

Man nepatīk tas, ko bieži dzirdam par sabiedrībā atpazīstamām personībām, sevišķi par skatuves māksliniekiem. Īss un kodolīgs vērtējums “noteikti dzer!”. Kurš no mums nedzer? Kuram vispār dzīve ir viens vienīgs, salkani un skaisti smaržojošs maijpuķīšu lauks? Kurš dzīvo tik pareizi, ka viņa dārzā nav tiesību nevienam iemest savu akmeni? Vai Jūs šad un tad neiedzerat? Kā tiekat galā ar uztraukumu, stresu, problēmām, kas nomāc? Jūs tās vienkārši un gudri protat salocīt un ielikt savā skeletu skapī? Diez vai. Es neprotu. Un varbūt tāpēc, ka neesmu ideāla.

Mēs reiz ar draudzeni prātojām par tēmu “ideāla dzīve internetā”: viss skaists, bērni tīri, smaidīgi utt., utjpr., bet patiesībā – sieviete ir nogurusi un vakarā var un drīkst gribēt izdzert ne tikai vienu pieklājīgu vīna glāzi, bet pat veselu pudeli. Tikai pašiem iesakņojies stereotips par to, ka tas noteikti jāslēpj no citiem, jo  – “ko tad citi padomās?”. Tā arī ar mūziķiem, aktieriem…

Arī “Z-scars” popularitāte ir augusi brīžiem ne tikai mērķtiecīgi, bet arī strauji, un jāatceras, tā visa vidū – vienkārši cilvēki. Reizēm noguruši, reizēm nobijušies, un tas ne vienmēr nozīmē – “viņiem zvaigžņu slimība, dara, ko vēlas). Par to pārliecināties var šajā grāmatā.

Interesantas bija arī it kā neiespējamās paralēles ar mūziķa dzīves tempu, kļūdām un pareizajiem lēmumiem, un Dieva tēmu. Tāpat interesanti, ka grāmata sākas ar it kā cilvēka spēka lūzuma brīdi un kaut kā jauna atdzimšanu, un beidzas ar to, kas viņam ir tagad.

Tiem, kam interesē grupas “Z-scars” rašanās, koncertēšanas un piedzīvojumu vēsture, grāmata patiks. Tiem, kas meklē atbildes uz populāriem, joprojām tirdošiem Andra personiskās dzīves jautājumiem, arī grāmata patiks. Man patika pavisam no cita skatu punkta. To sauc par cilvēcības faktoru.

Otrā grāmata “Skārienjūtīgs”.

Mūsdienās populāra ir pavisam citādāka mūzika, nekā tā, kas radusies tepat, Latvijā, pirms vairāk kā 10 gadiem. Starp citu, pusaudžu vecumā “Z-scars” nebija manu iecienītāko izpildītāju sarakstā. Bet vairākas dziesmas kā “Jūtot tā”, “Tuvojies sev”, “Ja tu esi viens” iepatikās uzreiz pēc to rašanās laika (pēc 2003.gada). Droši vien, tas saistīts ar to, ka tas bija skaists mīlestības, attiecību iepazīšanas laiks, un par to jau arī visbiežāk populāros meldiņos dzied. Bet interesantākais, ka tieši pēc šo dziesmu parādīšanās populārākajās radio stacijās, sāku ieklausīties arī citās “Z-scars” dziesmās, kas radušās vēlāk (un līdz pat šodienai).

Man nav vienota mūzikas stila, kas nenormāli patiktu un liktu man ģībt tepat, Mērsragā, vai vasarā – Līvu laukumā, bet ir kaut kādas mūzikas skaņas, dziesmu vārdi, kas noteikti paliek prātā un iepatīkas, neatkarīgi no tā, kas ir izpildītājs, un kādi ir viņa privātās dzīves sīkumi un būšanas un nebūšanas.

“Skārienjūtīgs” ir ērti līdzi paņemama dzejas un aforismu grāmata ar CD komplektā. Grāmatā ir sastopami vairāki dzejas žanri, tādi kā dzeja stāstījuma formā, ir arī dramatiskā dzeja un liriskā dzeja.

Bet man pašai vislabāk, protams, patīk aforismi. “Nesteidzies vienmēr palīdzēt kādam, kurš cieš. Daudziem ciešanas ir viņu komforta zona.”

Lai top mūzika!

Inga

 

Pievienot komentāru