;

Tik daudz kas pirmo reizi – Artusam 3 mēneši!

08.09.2011. Autors:

Šajā mēnesī ir notikušas ar mūsu mazo daudz un dažādas interesantas lietas, ir bijuši dažādi piedzīvojumi, Pirmie Ziemassvētki (http://www.maminuklubs.lv/blogi/svetku-vakars/, unhttp://www.maminuklubs.lv/blogi/vakars-pie-pasu-egles/ ), Vecgada vakars (http://www.maminuklubs.lv/blogi/gada-pedeja-diena/ ), kā arī mazais soli pa solim aug lielāks.

 

Pirmo reizi noguļ visu nakti bez pamošanās. Pirmo reizi nogulēja bez pamošanās tieši 2 mēnešos. Artusam 2 mēnešu jubileja bija 4.decembrī, un naktī no 4. uz 5.decembri uz ēšanu puika necēlās. Precīzāk – trešā mēneša pirmajā dieniņā. Lieki piebilst, ka šī bija vienīgā reize, kad Artusiņš nočučēja visu nakti, bet tas nekas, mums viss vēl priekšā! :) Tā kā mazais kukainītis ceļas naktī tikai vienu reizi uz ēšanu, tad dabonam visi izčučēties, zinu, ka citām mammām ceļas arī biežāk mazie.

 

Uzzināju interesantu faktu – 2009.gada oktobrī Latvijā dzimuši 1680 bērni.  Artuss dzimis 4.oktobrī. Skaidrs, ka neticas, ka jau 3 mēneši pagājuši!

 

Pirmo reizi neapzināti satver mantiņu. Pirmo mīksto mantiņu – “Pampers” zaļo tārpiņu viņam uzdāvināja, kad es gāju dekrētā. Tad nu šī ir tā mantiņa, ko pirmo viņš sāka vērot, tā viņam pirmā sāka vispār interesēt. Tā bija arī pirmā, ko viņš noturēja rokās – satvēra. Pirmo reizi mantiņu viņš satvēra, kad bija 2 mēnešus un 5 dienas (tātad – trešā mēneša pašā sākumā)vecs! Tas mums bija tāds prieks un sasniegums! To nevar aprakstīt! Bet nu ir sācis to darīt arī apzināti – mēģina sniegties pēc mantiņām un satvert tās, skaidrs, ka par visiem 100% tas vēl neizdodas, bet tas nekas, visam savs laiks.

 

Pirmo reizi manai omai parāda raksturiņu. Omai vienmēr ir nepārvarama vēlme paņemt Artusu rokās, apčubināt viņu, parunāties ar viņu – nu kā jau lielākai daļai vecmāmiņu, vecvecmāmiņu. Paņēma manu mazo rūķi rokās, bet viņš, pirmo reizi mūžā parādīja uzskatāmi  – “atdod mani mammai” – apakšlūpiņa savilkās momentāli uz leju, ietrīcējās, un tika izspiestas arī asariņas, ko pavadīja neapmierinātības pilns kliedziens.. Bet – tiklīdz mazo atdeva man atpakaļ, bez liekas kavēšanās apklusa un plati man uzsmaidīja:). Oma vien novilka: “Jā, pie mammītes taču ir vislabāk!'”..

 

Tanī brīdī es sajutu sevī ieplūstam krietni devu lepnuma par to, ka kādam šai pasaulē esmu vislabākā :)

 

Iepazīstas tā kārtīgi ar rociņām, kulaciņi pārvēršas skaistās plaukstiņās.Arvien vairāk visu mēģina apčamdīt nevis ar dūrīti, bet atvērtu plaukstiņu un, kad sačamda, mēģina darbību atkārtot vēl un vēl. Tāpat arī, kad uzstutē kaut kur kājiņu. Visbiežāk kājiņas tiek stutētas pret aktivitātes centra kājām, un tā kā pie tām piestiprināti grabuļi, katru reizi, kad viņš pret tām atsperas, visi centra grabuļi nograb vien, tas viņam izraisa milzīgu prieku.

 

Velšanās no punča uz muguru un otrādi. Katrā grāmatā ir mazliet atšķirīgi dati par to, kad īsti mazulim jāsāk velties.

 

Manis nopirktajā Zvaigznes ABC grāmatā “Trīs svarīgākie gadi”, rakstīts, ka 3.mēnesī jāprot no muguras apgriezties uz vēdera, 4.mēnesī otrādi – no vēdera uz muguru.

 

No sāna uz muguru jau pirmajās dzīves dienās mazais iemācījās apgriezties, bet mēneša vidū atklāja ko jaunu, – ka no punča  var apgriezties uz muguru, tad nu, kad noliek uz punča, spirinās tikmēr, kamēr ir jau puspagriezienā uz muguru, tad lieku atpakaļ – uz punča, bet viņam tā patīk cīnīties! Vēl jau tā velšanās nav tik izteikta un nav arī tik izdevusies, citreiz sanāk, citreiz nesanāk, bet fakts kā tāds – viss notiek!

 

Iepazīst citas pakaviņa iespējas. Visu laiku likām pakaviņu Artusa gultiņā, tātad tam bija tikai viens pielietojums – lai viņš justos drošāk, kā apņemts, un arī, kad gribēju viņu nolikt uz sānu, bija, pret ko atspiest mazo.

 

Šodien nolēmu izmēģināt citas pakaviņa iespējas, par kurām lasīju TE.

 

Mums ir tieši šīs firmas griķu sēnalu pakaviņš, ko mums atdāvināja vīra māsa. Bet, ja nebūtu viņa atdāvinājusi, mēs tieši šīs firmas pakaviņu arī būtu paši pirkuši :) Dabīgais materiāls un pildījums mani vilināja.

 

Sākumā mazo rausi noliku uz punča, lai padzīvojas tāpat vien, viņš man reizēm tāds slinks uz galviņas cilāšanu, tad nu atpūtās. Pēc brīža apliku apkārt pakaviņu, sāka skatīties apkārt. Vēl pēc brīža pavilku mazo tuvāk pakaviņam un novietoju viņu ar vēderiņu uz pakaviņa. Dikti ieinteresēts bija, tas taču kaut kas nebijis!

 

Protams, ieinteresētība pirmajā reizē nebija stundām ilga, bet vismaz ir panākumi, ļoti smuki turēja galviņu, skatījās apkārt. Kad sāka pīkstēt, pakaviņu novietoju zem Artusa kājiņām, var teikt arī, ka daļēji zem dupša, jo pilnībā dupsi noliekot uz tā, mazais izrādīja neapmierinātību! Tagad tā ik pa laikam darām, jo – lai arī cik ļoti viņam patika pirmajos divos mēnešos gulēt uz punča, tagad tas viņam patīk ne sevišķi. Bet galviņu jau tur ļoti stabili un smuki.

1

Knupis. Apspriedos ar vīru  par knupja lietošanu. Nekad nebijām tādu lietojuši, bet nopirkti 2 bija, katram gadījumam. Aizvien vairāk lasīju internetā, ka knupi iesakot utt, sākumā bijām ar visām 4 pret, bet tad, kad izlasīju, ka tas mazo patiešām nomierina, un viņam ir vajadzīgs tāda veida mierinājums, tad nolēmām izmēģināt. Bet norunājām, ka lietosim tikai pirms miedziņa, kad Artuss ir visgrūtāk nomierināms, jo, kā esam pamanījuši, tieši tad viņam visvairāk nemiers ir dēļ tā, ka nevar dabūt roku mutē, lai pazīstu. Mazajam zaķim bija apmēram divarpus mēneši.

Pienāca pirmā reize, kad nolēmām izmēģināt mānekli. Tad nu nomazgājos, sagatavojos barošanai, apmīļoju mazo, parunājos. Kad bija paēdis, liku gultiņā, sākumā bija ļoti ieinteresēts pētīt karuseli, bet pēc tam sākās tas, kas katru vakaru – mēģināja neskaitāmas reizes rociņu dabūt mutē, un sāka raudāt, jo tas neizdevās. Knupis nosterilizēts jau bija gatavībā. Tad nu ieliku to mazajam mutē, uzreiz nomierinājās. Mazliet pazīda, knupis izkrita, un atkal sāka meklēt roku un raudāt. Tad ieliku knupīti atkārtoti, atkal pazīda, šoreiz jau laikam spēcīgāk, jo knupis izkrita vien pēc 5 minūtēm, kad mazais jau bija aizmidzis. Tas viņam tiešām palīdzēja iemigt. Tagad katru dienu, lai palīdzētu mazajam raušukam veiksmīgāk iemigt, lietojam knupīti, un – vakara niķi pazuda kā nebijuši. Patiešām mierīgi iemieg gan mazais, gan mēs paši. Un pa 2 nedēļām ir iemācījies jau noturēt ļoti labi knupīti mutē.

 

Runāšanās jeb lalināšana. Mazais ir sācis ļoti aktīvi runāties savā valodiņā, it sevišķi, kad ir labā noskaņojumā, ar patiesu prieku kustina smaidā mutīti, izdveš dažādas skaņas (gūūu, agūūu, gēēee, nēēee, āaa, ūuu utml.). Par šo sasniegumu mums ir īpašs prieks :). Vēl mazais ir sācis aktīvi vērot mūsu lūpu kustības un mēģina atkārtot redzēto. Tas gan ir sācies tikai šī mēneša beigās, bet ļoti patīkami vērot, kā viņš to dara. Tad mums tādi kā dialogi, es velku „ūuuu”, viņš skatās uz manu mutīti un arī velk „ūuu”.

2

Režīma maiņa. Esmu sākusi mazliet pamainīt ēšanas režīmu mazajam. Līdz šim mazais ēda ik pēc 2 stundām (retu reizi pēc pusotras), tagad, pagaidām vairāk veiksmīgi, mazāk – neveiksmīgi baroju ik pēc divarpus stundām. Protams, ja mazais ir grūti nomierināms, raud, nespīdzinu viņu, dodu ēst arī pēc tām 2 stundām, bet pagaidām tā ir reize dienā, kad mums tā ir.

 

Sarosīšanās komplekss. Mazais ir iemācījies tik ļoti sirsnīgi un no visas sirds priecāties, ka viņa prieki aizrauj arī mūs. Kad viņš redz, ka mēs smaidām, smaida pretī, un pat smejas balsī. Smejas ne tikai redzot mūs, bet arī spēlējoties aktivitātes centriņā, atrodoties savā gultiņā un vērojot savu muzikālo karuselīti.

3

Nomoda laiks. Artusiņš dienas laikā ir vairāk nomodā, kā guļ. Starp gulēšanas reizēm pārsvarā noteikti ir kādas 3-4 stundas. Mazais žipčiks ceļas pārsvarā ap deviņiem, paguļ pirms pusdienām pusstundu, pusdienlaiku ratos – stundu, reti kad vēl pēc pastaigas pasnauž kādas 40 minūtītes kombinezonā un tad tikai vakarā kādas 2 stundiņas. Pēc tam ir vien nakts miedziņš. Gulēt iet zaķuks nu jau ap desmitiem vakarā, pirmajos divos mēnešos gulēt gāja vien ap vienpadsmitiem.

 

Vannošanās. Vannojam katru otro dienu. Mazajam ļoti patīk vanna. Pēdējās reizēs ir sācis ļoti plunčāties, spirina kājiņas, rokas iet pa gaisu, kuļas pa ūdeni, smejas balsī, tiešām var just, ka šis process viņam ļoti patīk.

 

Pastaigas. Mājās, pateicoties vīra iegādātajiem sildītājiem, mums nu jau ir siltāks – +20, +21 grāds, mēneša sākumā bija no 16 līdz 18 vien.. Pastaigā dodamies pilnīgi katru dienu, pastaiga ilgst ne mazāk kā stundu, ne vairāk kā 2 stundas. Reti kad ir 2 stundas, jo mums te īsti nav, kur staigāties. Ejam ārā, ja gaisa temperatūra nav zemāka par kādiem -10, -12 grādiem.

 

Ir izzudis jaundzimušā reflekss, kas ļāva viņam automātiski meklēt krūti, kad pieliku tās tuvumā, tagad jāpieliek mazais vēl tuvāk krūtij, kā arī krūts gals jāliek mutē, reizēm pat pagriežot mazā galviņu uz tā pusīti. Mazais ir sācis „taisīt tiltiņu”, kad kaut kas nepatīk, vai ar kaut ko nav apmierināts. Sāk nost no galviņas iet piena krevelīte. Bet tas tikai pamazām. Pašai tā kā bail knibināt, lai paātrinātu šo procesu. Ar actiņām seko līdzi arī kustīgiem priekšmetiem, vēro tos ilgāk, kā sākumā, it sevišķi spilgtas mantiņas. Guļot uz punča ir sācis arī atspiesties uz elkoņiem un rociņas nevis turēt tikai gar sāniem, bet pievilkt sev priekšā.

 

Vakaros mūsu rotaļām pievienojas arī vīrs. Dienā vairāk esam kopā es, mazais un kaķis :).

4

Mēs abi ar vīru cītīgi sekojam līdzi visiem viņa sasniegumiem, palīdzam viņam, ja kas uzreiz nesanāk. Mierinām viņu, abi ar viņu darbojamies, spēlējamies, runājamies un vienkārši mīlam viņu no visas sirds!  Būt mammai un tētim ir lielākā laime pasaulē! :)

 

Baudiet laiku, ko pavadiet ar saviem bērniņiem!

Inga

Pievienot komentāru