;

Dēls nu ir 1 mēnesi vecs

08.09.2011. Autors:

Kas var būt aizraujošāks kā sekot līdzi mazuļa attīstībai soli pa solim?!  Šoreiz par bēbīša attīstību 1. dzīves mēnesī!

Jā, dzemdības jau vairāk kā mēnesi aiz muguras, šuves vēl jūtamas, darīšanas wc arī vēl apgrūtinātas, pirmie piena sastrēgumi izcīnīti, caur asarām un sāpēm, bet tas viss aizmirstas, kad manī veras lielas, zilas actiņas kā pārsteigumā, kā ieraudzījušas ko tādu, ko jau sen gaidījušas, un, ja tam visam klāt vēl smaids, gribas raudāt no laimes. Protams, brīžam uznāk sentiments, vēroju, kā mans, nu jau vairāk kā mēnesi vecais dēlēns – Artuss guļ, kā aug, kā attīstās, nobirst pa asarai. Tās tādas labās asaras.

 

2

Prieks par katru sasniegumu, pat par to, ka neapzināti savā mazajā plaukstiņā satver manu vai tēta īkšķi. Prieks pat par to, ka nu jau varu teikt – “puikam neder jau tās un tās drēbītes..”, jo apzinos, tātad aug, tātad mans pieniņš viņam iet labumā. Un atkal un atkal pārliecinos – mammas pieniņš bērniņam labākais. Nenožēloju, ka izcīnījām pirmās cīņas ar karstajām krūtīm, temperatūrām..

 

 

Protams, te vislielākais atbalsts manai otrai pusītei, bez viņa es diez vai būtu tikusi galā. Bet nu viss ir galā. Protams, apzinos, līdz nākamajai reizei. Bet katra šāda cīņa mani padara stiprāku un uzņēmīgāku, jo zinu, ka izdosies, ja jau izdevās pirmās reizes, izdosies arī nākamās. Tāpat ir ar jebkuru sāpi, ko kopā izsāpam.

 

Artuss ir laimīgs, ja viņa mamma ir laimīga. Vīrs jau, kad biju stāvoklī, vienmēr man teica – “ja mammīte ir priecīga un laimīga, arī bērniņš ir priecīgs un laimīgs”, tagad to izbaudu dzīvajā, jo tiešām redzu, ja pati esmu nomākta, domīga, arī mazais tāds ir, turpretī, ja esmu priecīga, labā noskaņojumā, dēliņš arī tāpat. Par spīti visām punča sāpēm, kas nu manu mazo ir piemeklējušas, esam ļoti laimīgi, skatos uz mazo un domāju, vai maz tā bija dzīve, kas mums bija, pirms viņš ienāca mūsu ģimenē? Šķita, jā, esam ļoti laimīgi, mīlam viens otru, esam viens otram, ilgi netikām (vairāk kā 2 gadus) pie bērniņa, un tagad, kad viņš mums ir, ļoti novērtējam katru kopā pavadīto mirkli. Pasaulē nav nekā skaistāka par mīlošu ģimeni.

 

Dēls nu ir krietni pieņēmies svarā, kaut sākumā, dēļ cīņas ar krūtīm, svars nemaz nenāca klāt, pat sāka kristies, bet nu, mēneša vecumā, no dzimšanas 3500g bija jau 4600g smags, paaudzies bija garumā par 2 cm, ja kāds būtu redzējis manu un vīra lepnās sejas, kad daktere vizītes laikā smaidīdama teica, ka mazais labi pieņēmies svarā! Zinājām, mūsu darbam ir bijusi jēga!

 

Katra diena mums ir citādāka, ēšanas ritma/grafika ziņā gan, kā par brīnumu viens un tas pats visu laiku.. Ēd vienos un tajos pašos laikos, varbūt ar pusstundas nobīdi reizēm, bet pamatā, vienmēr zinu, kad ēdīs, tas ļoti atvieglo mājas darbu padarīšanu. Reizēm man gan pašai savs raksturs tracina, nekad neesmu varējusi ciest bardaku, man vairākas draudzenes bija teikušas “kad bērns būs mājās, nebūs laika tai tavai kārtībai..”, bet nē, cik reižu neesmu pati sevi pieķērusi brīdī, kad mazais guļ, un arī es varētu atpūsties, nē, es, redz, gludinu sausām acīm veļu, skrienu uz virtuvi jau pirms pusdienām, vakariņām mizot, piemēram, kartupeļus un tamlīdzīgi.

 

Šā vai tā, visu vienmēr paspēju, pilnīgi visu, kaut reizēm tas man spēkus atņem pilnībā. Neesmu radusi sēdēt un atpūsties pie tv, kad izlietnē stāv netīri trauki.. Zinu, ka slikti, jo reizēm tieši tā pasēdēt vajag, bet es neprotu. Vienu dienu vīram atzinos, gribas visu paspēt, bez maz pati sev gribu pierādīt, ka arī ar bērniņu mājās, viss ir iespējams un viss ir padarāms.. Viņš teica – “bet tev jau viss nav jāpaspēj… Es taču tev arī esmu. “. Jā, viņš ļoti palīdz, kamēr es ar mazo runājos vakarā,  autiņbiksīšu maiņas laikā, man jau tiek taisīta silta tēja, brīvdienās nav jāpiekodina, ka ar putekļu sūcēju māja jāizsūc..

 

Tikai nepatīk tā sajūta, ka tad, kad mazajam sāp puncis, nevaru uz visiem 100% viņam palīdzēt, nevaru viņu pavisam nomierināt. Tad pārņem bezspēks un reizēm pat izmisums, jo to mazo, mīļo kukainīti ir tik ļoti žēl.. Reizēm aizdomājos, kāpēc, par ko tik maziņam tāds sods jau pirmajos dzīves mēnešos – mocīties ar tādām sāpēm un asarām..Viņš taču vēl tik maziņš, viņš taču neprot vēl sevi aizstāvēt.. Kāpēc, par ko viņam tas viss? Un tad, atzīšos, es arī raudu, miegs, kā ar roku atņemts arī naktī, jo nespēju noskatīties, kā Artuss mocās.

 

 

Paņemu rokās, apņemu tik cieši, cieši, tā, lai viņš jūt, ka mammīte ir ar viņu kopā, tā, lai viņš zin, ka uz mani var paļauties, lai arī kas notiktu, uz brīdi jā, asaras pierimst, bet pēc brītiņa atkal mans mazais pīrādziņš lokās kā tārpiņš, sejiņa kļūst sarkana un samocīta.. Vienīgais, kas mani mierina – tas pāries pats no sevis. Zinu, koliku laiks ir ļoti grūts, gan bērniņam, gan mātei, un patiesībā, nav izgudrotas tādas zāles, kas no šīm mocībām atbrīvotu bērniņu uz visiem 100%, jā, pilieni palīdz gāzītēm dabīgā veidā no ķermeņa izkļūt, bet arī tas nav 100 procentīgi un uz visiem laikiem.. Droši vien tās sāpes mazajiem ir tāds kā pārbaudījums, kas kopā ar ģimeni ir jāizcieš, lai tā kļūtu vēl stiprāka jau pašā tās sākumā.

 

 1

Man patīk vērot, kā vīrs darbojas ap mazo, tik viegli un nepiespiesti, tik mīļi. Pašam viņam reizēm gan uznāk šaubas par savu prasmīgumu, mainot pamperu, reizēm pārjautā, vai ir pareizi, bet gribas, lai viņš zin – tieši tā, kā viņš dara, IR pareizi. Ja mazā bērna lielās acis veras pretī ar smaidu sejā, viss, ko darām, ir pareizi. Viņš vingrina mazajam kājiņas, kā reiz Māmiņu Kluba raidījumā redzēja, lai mazo atbrīvotu no gāzītēm, es daru to pašu, tikai pa dienu. Vakari mums ir īpaši, jo tad esam visi kopā. Man patīk, ka manējais ar interesi lasa žurnālu, lasa rakstus internetā par mazuļu audzināšana, dalās ar izlasīto, dzirdēto ar mani, nekautrējas pat darbā sievietēm- māmiņām prasīt padomu, ja mūs piemeklē kāda ķibele.

ES varu būt lepna ar saviem vīriešiem – ar Artusu un vīru – Oskaru. Tik tiešām lepna.

Artusa attīstībā redzam jau pārmaiņas – ar actiņām jau redz tālāk un labāk, spēj fiksēt priekšmetu un seko ar actiņām grabulītim, ko es vai vīrs lēnām virzu gar actiņām nelielā attālumā. Reaģē uz balsīm, protams, vislabāk reaģē uz manu vai vīra balsi, reizēm, kad ierunājamies, pārtrauc raudāt, vai maina raudāšanas “intonāciju”. Protams, vislabāk gribētos, ka tik mazam mīļumiņam vispār nebūtu jāraud, bet, ja daba tā ir iekārtojusi, nevaram tai pretoties diemžēl. Guļot uz punčuka,  Artuss cilā galviņu un reizēm arī ļoti smuki to notur, bet vislabāk viņš galviņu notur, kad atrodas man uz pleca, kā gaidot atraudziņu, šī poza vispār viņu ļoti nomierina, arī, ja sāp puncis. Reizēm arī griež galviņu, lai saprastu, no kurienes nāk skaņa.

Esam ievērojuši, ka sācis pētīt gultiņā novietoto mazo, mīksto mantiņu – Pampers tārpiņu, varbūt tāpēc, ka tas ir spilgtā krāsā, kas zina, bet reizēm pat naktī pēc ēšanas, vēro, vēro, kamēr iemieg.  Un katrs šis, it kā sīkums, bet mūsu acīs – milzīgais sasniegums, liek justies mums lepniem, jo tas ir tieši mūsu mazais, kam tas viss izdodas! Katrs kopā pavadītais brīdis mums ir daudz! Ja arī viss uzreiz neizdodas, nekad nedusmojamies, nenolaižam rokas, zinām, ka visam savs laiks, un, ka cīnoties, darot, vienmēr ir lielāki panākumi, kā nolaistām rokām raudot.

Artuss turpina augt. Guļ man te blakus, miegā uztaisījis pusšķelmīga smaida izteiksmīti, izstieptām rociņām, saliektām peciņām guļ un izskatās laimīgs. Un tāds arī ir. Par to nešaubos ne mirkli!

Vēlu mammām nekad nepadoties! It sevišķi runa ir par lietām, kas saistītas ar savu bērniņu audzināšanu, viņu labklājību! Lai izdodas :)

Inga

Pievienot komentāru