;

Dēliņam jau 2 mēneši!

08.09.2011. Autors:

Šoreiz- par 2. dzīves mēnesi kopā ar Artusu.

1

Pa šo mēnesi notikušas tik daudz skaistas, mīļas un pārsteidzošas pārmaiņas! Jā, protams, pirmās divas šī mēneša nedēļas vēl cīnījāmies ar punča sāpēm. Jau sākot no pēcpusdienas, mazais raudāja tā, ka nebija gandrīz nekādi nomierināms.. Masējām abi  ar vīru mazajam mīļumam punci, muguriņu, vingrojām ar kājiņām, nēsājām ar punci uz leju, sildījām ar roku puncīti, nelīdzēja var teikt, ka pilnīgi nekas, kā mazais nomierinājās, tā pēc brīža jau atkal raudiens..

 

Biju pie savas ārstes uz apskati, skatījās, kā dzīst šuves, viena tomēr nedzīst, izrakstīja smēri, tad nu manējais katru vakaru smērē man viņu, jāēd esot plūmes, lai vieglāka iešana „pa lielam”, citādāk – kā wc apmeklējums, tā tur viss tieši tai nedzīstošajai šuvei atnāk vaļā. Tieši kopš tās dienas mazajam arī ar punci viss sāka nomierināties, protams, joprojām apzinos, ka tas tikai uz laiku, nesapriecājos, jo sāpītes jau vēl var atgriezties.

 

Bet ko nu par punci, mums ir arī citi forši notikumi bijuši – Artusa pirmais ceļojums uz Rīgu (dzīvojam Kandavā) apvienojumā ar pirmo ciemošanos, kuras laikā arī parādījās viņa pirmais apzinātais smaids! Visu ceļu mašīnā mazais rūķītis turējās kā brašs vīrs, bija dikti mierīgs, pa ceļam varēju pabarot bez problēmām, vien, kad bija jau Rīgā, bija mazliet pārkarsis auto un tas viņam radīja diskomfortu, tad nu bija mazliet jāparaud. Tā jau ir ar tām mammām, labu gribēdama tomēr biju mazliet par siltu saģērbusi..  Bijām iepirkties, visu sapirkām Artusam, ko bijām ieplānojuši pirkt. Es parasti tādiem pirkumiem ļoti gatavojos, arī, kad biju stāvoklī un braucām pirkt visu dzemdībām un pirmajam pēcdzemdību periodam, biju sagatavojusi jau pirkumu sarakstu, kā arī klāt pierakstījusi, kuros veikalos/aptiekās un kas ir jāpērk. Šoreiz tāpat, un tas ļoti atviegloja iepirkšanos kopā ar tik maziņu bēbīti, jo viss jādara bija ātri. Arī veikalā mazais bija samērā mierīgs un neprotestēja pret pārvietošanos autokrēsliņā.

 

Tālāk mūsu ceļš veda uz Jelgavu pie manas omas, tātad – Artusa vecvecmāmiņas. Beidzot no skriešanas pa veikaliem varējām atvilkt elpu. Tikko mazo ienesu iekšā mājā, uzreiz ķēros pie autiņbikšu maiņas, un tas laikam bija tas, ko mazais zaķis bija ļoti gaidījis, jo tad parādījās pirmais viņa apzinātais smaids, visu laiku, kamēr pārģērbu viņu, mazais tā smaidīja, skatījās man tieši acīs, un iesmējās pat balsī. Man gribējās raudāt, tas bija tik sirsnīgs brīdis.. Tādā mazā, mīļā sejiņā atplaukst smaids, tas ir kas neaprakstāms! Gultiņas līdzi, protams, mums nebija, bet uz šo vienu nakti ļoti noderēja jauniegādātais šūpuļkrēsliņš, to nolaidām maksimāli taisnu, un mazais žipčiks visu nakti gulēja tāpat kā mājās, pat uz ēšanu cēlās tāpat kā mājās. Reizēm šķiet, ka pēc viņa pulksteni varētu regulēt. Precīzs čalis! :)

 

Nākamais mūsu prieks bija kādu nedēļu vēlāk. Vakarā, kad mazais bija tikko pabarots un miegs īsti viņam nenāca, manējais izdomāja, ka varētu viņu ielikt aktivitātes centriņā, kaut bijām norunājuši, ka to darīsim tikai tad, kad Artusam būs 2 mēneši, tātad, līdz tam vēl būtu jāgaida 2 nedēļas. Ielika mazo pašā vidū tētis, un šis tik priecīgs, acis lielas kā pogas, pirmo reizi viņu tādu redzējām. Tā smējās, balsī! Nu super, un tā priecājās, no visas sirds, rociņas un kājiņas kustināja un smējās un smaidīja kādas 30-40 minūtes no vietas! Mēs bijām pārsteigti, bet Artuss noteikti vēl jo vairāk! Tātad – īstajā brīdī piedāvājām. Tagad katru rītu pēc bikšeļu maiņas ieliku viņu tur papriecāties, protams, ka stunda ir ilgākais laiks, kad ir tas prieks viņam, bet nu tik un tā.

 

Nu jau labu laiku ir parādījušies ikvakara niķi, mazais raušuks mums iet jau tā vēlu gulēt – ātrākais plkst. 22:00, bet tas ir reti, pārsvarā plkst. 23:00.. Un tad nu kādu stundu pirms gulētiešanas sākas niķi mūsu mājā, ne no šā, ne no tā, mazais sāk raudāt, dažreiz pat pilnīgi bez balss.. Ne krūti var piedāvāt, neko. Uzlieku viņu mīļākajā pozā – uz pleca kā atraudziņu gaidot, šņācu viņam austiņā, tētis šņāc blakus (tā šņākšana mums ir – „kušššš” skaļa stiepšana), tad kaut cik vēl nomierinās… Bet pēc brīža atkal viss no jauna, ne no kā. Tad nu tētis nāk talkā, izmēģinādams citu mierināšanas veidu, –  pastaigā ar viņu pa istabu, parunājas, atkal mazais nomierinās, bet pēc brīža viss sākas no jauna.. Un tā nu kādu stundu, pēc tam jau atkal mēģinu likt pie krūts, kad ir izdevies, tad zinu, – tagad paēdīs un aizmigs, un tā arī notiek. Dažreiz sēžu un domāju – sirds taču raujas čokurā no tādām mana dēliņa raudām, bet kā lai palīdz? Bikšeles sausas, puncis pilns, mammīte ar tēti arī ir blakus.. Nekā. Turam īkšķus, lai tas ar laiku vienkārši pārietu.

 

Vakaros mūsu kopīgajām sarunām un rotaļām pieslēdzas tētis, tad es varu aiziet pagatavot vakariņas, nomazgāties.. Patīk vērot, kā vīrs čubinās ap mazo, runājas viņu, maina bikšeles viņam. GALVENAIS: redzu, ka viņš to dara ar ļoti lielu sirsnību un mīlestību. Mazais arī pretī smaida. Ir pat reizes, kad tētim izdodas dēliņu ātrāk nomierināt, kā man J. Viņiem ir sava īpašā valoda, un mums abiem – sava. Kad Artuss ir tēta rokās, ik pa brīdim actiņas šaudās uz manas balss pusi, bet, kad mazais ir pie manis un tētis netālu kaut ko darās, viņš grib redzēt tēti.

 

Kādu vakaru tētis izdomāja puikam parādīt pie gultiņas piestiprināto muzikālo karuselīti, un bērnam atkal tāds neviltots prieks. Nu ļoti patika! Vienīgais, tagad reizēm ir tā, ka naktī pamostas uz ēšanu, paēd un tad vēro savus piekarinātos čomus (aitiņas, kaziņas utt.), un, protams, tad tik ātri vairs neiemieg :)

 

Katru dienu ar prieku eju staigāties ar mazo, mani netraucē pat vairākkārtēja izlīšana. Tagad tāds gadalaiks, neko darīt:). Diemžēl, mūsu pilsētā nav tās labākās ietves, pa kurām ar ratiem var normāli izbraukt, tāpēc man maršruts sanāk tāds vienveidīgs, un arī veikalos daudzos netieku iekšā. Tā mums bija gadījumā, kad veikala skatlogā ieraudzīju ļoti smukas zeķītes, tā gribējās nopirkt, bet, lai tiktu veikalā, pa kāpnītēm jātiek augšā, un tad rati jāatstāj gaitenī, jo veikals ir dzīvojamā ēkā, un tad atkal rati traucē citiem izkļūt no ēkas.. Tā nu pie zeķītēm netiku. Brīvdienās veikals ir ciet. Kad pastaigai kādā darba dienā pievienosies kāda draudzene kādreiz, tad palūgšu, lai ar mazo pagaida uz ielas mani. Ietves ir tik šauras, ka ratus atstāt vienus pašus ir tiešām bīstami.. Bet nekas, svaigs gaiss puikam ir nepieciešams!

 

Ar katru dienu arvien vairāk viņu mīlu, ir tik patīkama tā laimes sajūta, kad mazais manās rokās iemieg, vai, kad vieglu rokas pieskārienu pamodinu viņa sejiņā smaidu. Tad zinu – viņš ir laimīgs kopā ar mums! Bet mēs esam laimīgi par to vien, ka viņš mums ir! Brīnišķīgi ir vērot viņa kustības, pētīt, kā viņš mācās pieskarties – vicinās, vicinās ar rociņu, kamēr viegli un nepiespiesti novieto tētim vai mammai uz pleca, sev uz punča. Kad viņam rociņa ir uz punča, mēs smejoties sakām, ka viņš kā priekšnieciņš izskatās :).

 

Mēs jau protam atšķirt, ko nozīmē katras mazā eņģelīša raudas, kad niķītis ciemos atnācis, tad ir citādāka raudāšana, kā tad, kad puncis prasa silto mammas pieniņu.

 

Patīk klausīties, kā viņš ar skaņām spēlējas – lalina. Izdod kādu skaņu un tad mutīti savelk kā tūtiņā- it kā pats tagad mēģinātu saklausīt, ko pateicis :)

 

Reizēm, ēdot no krūts, kā mēs mājās sakām, koķetē – ēd, ēd, un ierauga, ka mamma ar smaidu veras viņā, tad viņš arī sāk smaidīt, ar visu krūtsgalu mutē, un mammai, protams, par to gribas smaidīt vēl vairāk. Tas nekas, ka tādā brīdī no ēšanas nekas nesanāk, svarīgāka ir tā kopīgā mirkļa burvība.

 

Izmantojiet arī Jūs katru kopā ar mazuli pavadīto brīdi, lai vienkārši izbaudītu laimes sajūtu!

Inga

Pievienot komentāru