;

Dēliņa pirmie Ziemassvētki. Pie pašu egles.

08.09.2011. Autors:

Braukāšana apkārt nogurdina, sevišķi mierīgajā Ziemassvētku laikā.. Kā Ziemassvētkus mēs pavadījām pie pašu egles? Lasi!

 

Artuss nočučēja tieši līdz sešiem. Ar vīru bijām runājuši, ka uz sešiem jāpapildina galdiņš mazliet ar ēdienu, jāuzkarsē karstvīns un jāizdara pats svarīgākais darbiņš – jāiededz egle!

 

Pabaroju mazo žipčiku, vīrs pa to laiku rosījās pa virtuvi. Karstvīnam pievienoja mazliet cukura (jo, kā izrādās, nebijām nopirkuši īsto, šis bija skābs), piegrieza klāt mandarīnu daiviņas, visu uzkarsēja, salēja krūzītēs un nesa uz viesistabu. Uz galda novietoja un iededza Ziemassvētku svecītes stikla trauciņos. Tādas smaržīgās – tiešām smaržoja pēc Ziemassvētkiem, pēc kanēļa, krustnagliņām. Tās jau pagājušajā gadā neizdedzinājām, un pat šogad neizdevās “nobeigt”. Kamēr mēs abi ar mazo joprojām bijām guļamistabā, tētis visu bija istabā jau padarījis, gaidīja mūs.

 

Atnācām uz viesistabu abi ar mazo zaķi, vīrs iededza eglē svecītes, kopā iededzinājām brīnumsveces, izslēdzām gaismu istabā, lai liesmiņas izskatītos vēl krāšņākas. Katru reizi, kad kādas brīnumsveces sprakšķēšana beidzās, gaisā palika īpaša smaržiņa. Tāda ir tikai brīnumsvecēm.

 

Vakars pie pašu egles
Sabildējāmies pie mūsu eglītes. Mazais ar tiešām lielu interesi vēroja spožās svecīšu liesmiņas, nekas cits viņu vairs nespēja interesēt, pat kaķis, kurš nekaunīgi vēlējās apošņāt katru brīnumsveci īpaši tuvu.

 

Brīnumsvecītes izdedzinātas. Nu varējām mazliet nobaudīt karstvīnu. Tas nekas, ka nebijām nopirkuši īsto. Katru gadu dzeram tādu saldu, šis bija skābens, bet nekas, es jau tāpat daudz nedrīkstu. Vienu krūzīti, lēnā garā pļāpājot, spēlējoties ar mazo, izmalkoju.

 

Nolobīju mandarīnu, un atkal istabā radās jauna svētku smarža.

 

Tā kā mazais mums šodien īpaši daudz vakarā “laida atpakaļ” ēdieniņu (rokas pa muti bieži dzīvojās), nolēmām svētku vakarā arī vannot viņu. Istabās šodien, nu tiešām, atbilstoši svētkiem, beidzot bija tiešām silts (+21 grāds). Mazais jau bija priecīgs, kad novilku viņam drēbītes. Pliku dupsi dzīvojās pa savu paladziņu, priecājās, ūjināja, gīgināja (jā, jo viņš nevis velk “gā”, bet “gīīi”). Bet, kad jau tika vanniņā, nu tad jau bija īpašie, plunčāšanās prieciņi. Kājas, rokas pa gaisu vien gāja, kūlās te pa ūdeni, te virs ūdens, pats smaidīja platu muti. Katru reizi paši smaidam no visas sirds un nespējam nemaz beigt smaidīt, kad redzam viņu tik laimīgu!

 

Novannots mazais zaķuks paēda, un iemiga pie krūts, bet šoreiz ēda ļoti ilgi. Laikam bija piekusis..Ieliku gultiņā, nu ļoti smuki čučēja. Īsts enģelītis. Bet – kad ar vīru sarunājām, ka mana kārta iet mazgāties, jau esot vannas istabā dzirdēju, ka nu jau mīļumiņš pamodies un čalo ar tēti. Tādās reizēs mēs smaidot viņu paslavējam:”Ai, dēliņ, tu nu gan ātri izčučējies. Ai kāds malacītis! “. Un šis tik smaida pretī :).

 

Tagad miegains tēta rokās, bet gulēt neguļ, cīnās. Var jau būt, ka tas siltums, kas beidzot ir mūsu dzīvoklīti, viņu gāž no kājām. Jo tā, kā viņš čuč šodien, nav čučējis pa dienu, ja ne pat no slimnīcā pavadītajām pirmajām dzīves dienām.

 

Tik savāda un laba sajūta. Būt kopā. Būt ģimenei. Ziemassvētkos un katru mīļu dieniņu.

Pievienot komentāru